Mežonīga nauda baro noziegumus

Pagaidām uz visiem ielu stūriem Rīgā narkotikas vēl netirgo un vietējā mafija vēl nenoasiņo savstarpējos “kokaīna karos” – visapkārt ir nosacīti mierīgi. Redzamākā “nelaime” ir kārni, nosmulēti pusaudži spīdošām acīm, kuri, paslēpuši degunu azotē, osta polietilēna maisiņā ielieto līmi. Retu reizi ir sastopams kāds samaņu zaudējis narkomāns, nu, varbūt divi vienuviet kādā kāpņu telpā, kur viņi traucē nama iemītniekiem sasniegt dzīvokli. Taču sabiedrība vairs nav tāda, kas nupat ir spērusi pirmos soļus pa iluzorās baudas ceļu, kas bruģēts ar to cilvēku kauliem, kurus nav bijis prasmes atturēt no “kaifa” pamēģināšanas. Sabiedrība kļūst arvien prātīgāka – draudzīgā bariņā, aizdarītām acīm un aizspiestām ausīm, tā soļo jau labu laiciņu, lietojot tik ļoti ērto attieksmes sistēmu – “ne mana cūka, ne mana druva”. Jeb pārveidojot – “ko tad es vispār par to uztraukšos, ja jau mani tas neskar”. Taču skar gan.

Cilvēki mirst ne tikai no narkotiku pārdozēšanas, bet arī kļūstot par narkomānu upuriem. Pēc policijas datiem, Rīgā vien narkomāniem ikdienas devai dienā nepieciešami 80 – 90 tūkstoši latu. Bet cik tad ir tādu, par kuriem zina tikai viņu tuvinieki, draugi un skola? Viena “nopietno” narkotiku deva maksā sešus – desmit latus. Ar pensionāres aplaupīšanu narkomānam pietiek labi ja nedēļai. Tādēļ reibinošo vielu vergi meklē naudīgākas vietas, pa ceļam aizraidot uz viņpasauli dažu labu dvēseli. Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Aloizs Blonskis atzīst, ka valstī palielinās noziegumu skaits, daļēji tajā vainojama narkotiku arvien straujākā izplatība.

Pārprastā kautrība

Ar nožēlu nākas piekrist jauniešu apgalvojumiem, ka ne tikai naktsklubos un zaņķos var tikt pie narkotikām. Arī gandrīz pie katras skolas var dabūt “zālīti”. Viena cigarete maksā latu. To, kā zināms, var atļauties pat vidusskolēns. Bet marihuānas smēķēšana un vēlāk lietošana pakāpeniski noved pie heroīna, amfetamīna, LSD un citu vielu pamēģināšanas. Vēl nesen mēs par narkomāniju smējāmies, jo bijām raduši dzirdēt dzejolīti: “brāļi narkomāni, kam kabatās ir tazepāmi”. Tātad viņi tādi dulli tablešu rijēji vien ir – zemapziņā daudziem iesēdusies tāda attieksme. Taču, ja pusaudzis ir nomēģinājis daudz ko no plašā narkotiku klāsta, tad jau puslīdz droši var teikt, ka viņam ir tieksme pēc apreibinošām vielām. Tajā pašā laikā skolotāji kautrējas ar bērniem par to runāt, jo uzskata, ka panāktā pieklājība skolas gaiteņos uzvara pār smirdīgā “Bonda” pīpētājiem mazmājiņās ir līdzvērtīga narkotiku izskaušanai. Vairākums skolotāju atzīst, ka “pie mums jau šīs problēmas nav”, varbūt ir citur – “sliktākās skolās”. Taču tas ir atgādinājums par prestiža sargāšanu un mundiera pogu spodrināšanu laikā, kad pulveris cauri, bet pa kabatām dzīvojas peles. Skolotāju pašaizsardzība izklausās līdzīgi bijušās padomijas sauklim: “Mūsu valstī seksa nav – tātad nav arī prostitūtu.” Par risinājumu skolēnu informēšanu atbildes skan vienādi – par šīm problēmām ar bērniem tiekot runāts veselības mācību stundās. Tikai parasti puisis vai meitene jau labu laiciņu pirms šīm stundām vismaz teorētiski zina, ar ko “ķer kaifu” un kā ir tad, kad “pie griestiem karājas krokodīlīši un lellītes”. Skolotāja minstināšanās vai otrādi – pārgudrība, runājot par apreibinošajām vielām, klasē izraisīs smieklu šalti – līdzi ķiķinās arī tās nepamēģinājušie, atceroties, piemēram, kā kaimiņiene vaimanāja, kad pie viņas durvīm vārtījās kāds tips stiklainām acīm. Protams, ka kaimiņiene policiju nesauca – tā “vista” taču baidās par savu ādu! Bērni smiesies arī par policiju, jo tiesa taču palaidīs narkodīlerus vaļā – kā tad citādi “Garais”, kurš pie skolas tirgo “zāli”, būtu ticis uz brīvām kājām?

Turpināsim klusēt?

Apburtais loks savelkas arvien ciešāk. Protams, narkotikas tiek apkarotas, cik nu tam pietiek spēka, bet, piemēram, 100 grami heroīna, ko policijai izdodas atņemt pēc vērienīgas operācijas īstenošanas, Rīgu bez “pulverīša” atstāj tikai uz 3 –4 stundām. Tā, protams, ir informācija sarunu līmenī, bet vai ir vērts apšaubīt to, ko nevaram izskaust? Atgriežoties pie sabiedrības vienaldzības, jāpalēkā ar visiem kopējā riņķa dancī: es neziņoju policijai par narkotiku pārdevēju un lietotāju aktivitātēm, jo “viņi”, tas ir, policija, neko jau tā kā tā nedarīs, turklāt – es baidos! Diemžēl policijas attieksme dažkārt ir līdzīga – ko tad tie kaimiņi un vispār “pilsonīši” tik reti mums zvana, kāpēc viņi ir kūtri? Diez kāpēc nevienam neienāk prātā, ka plaisa starp policiju un sabiedrību tiek kultivēta mākslīgi? Mirklī, kad atskāršam šo fenomenu, kļūst skaidrs, kam tas ir izdevīgi. Protams, ir grūti ķert vēju laukā vai melnu kaķi tumšā istabā. Bet kādēļ tad sabiedrībā ir tik noliedzoša attieksme pret policiju, it kā mēs visi būtu gluži vai “zeki”? Taču mūsu “tumšajā istabā” “pār melno kaķi” krītot, kaklu tomēr var lauzt nevis sveši, bet gan mūsu pašu miesīgie bērni.

Vai šādu nākotni mēs vēlamies?

Kādēļ narkobizness plaukst Dienvidamerikas zemēs? Tas ir skaidrs pat 7.klases skolēnam: nestabilitāte valstī, korupcija visos varas līmeņos, neuzticēšanās policijai, iebiedēta, nabadzīga un iemācīti nevarīga sabiedrība, neizglītoti jaunieši, lēts darbaspēks… Turklāt pēdējo var itin mierīgi piesaistīt darbam narkotiku plantācijās. Arī rīdzinieki, piemēram, nākamvasar varēs pļaut kaņepes un tīrīt tās kādā šķūnītī, protams, par samaksu. Jauki būs dzīvot tādā mazā, zaļā “banānu republikā”! Žēl tikai, ka pie mums kokas krūmi neaug – tiem te ir pārāk auksti. Toties ķīmiķu gan ir daudz, turklāt ļoti labi sintētiķi, kas aizsēdējušies bez darba. Gluži kā reklāmas bukletā, kur saldi izskan aicinājums, – būvējiet šeit pagrīdes laboratorijas, te pa tiešām ir viss nepieciešamais! Ne velti vēl 90. gadu sākumā Olainē likvidētās amfetamīnu ražošanas paliekas – tas, ko paguva slepus izgatavot un aizvest, – vēl aizvien tiek atņemtas narkodarboņiem un lietotājiem visā pasaulē. Nav grūti iedomāties, kādos apmēros notika ražošana, ja vēl tagad narkomāniem “aiz dīķa” ir ko uzlikt uz kārā zoba.

            Narkotikas, narkomānija un noziegumi, kas to pavada, nav tikai policijas vai narkomānu piederīgo problēma. Apdraudēta ir visa sabiedrība. Un vislielākie draudi slēpjas mūsu vienaldzībā pret to, ka tieši mūsu acu priekšā notiek noziegums, bet mēs par to turpinām klusēt.