Dažas patiesības par narkotikām pirms tu aizmirsties…

Šis raksts ir domāts tev, kurš nolēmis pamēģināt iešņaukt, norīt, uzpīpēt – aizmirsties… Tev, tīni! “Vieglās narkotikas var kontrolēt,- jebkurā brīdī ir iespējams no tām atteikties,” tev saka. Var jau, protams. Bet tev ir jāzina dažas lietas, kāpēc tomēr biežāk tas tā nenotiek, un to tev vēlas pastāstīt narkologs JĀNIS STRAZDIŅŠ.

Vispirms atslābinies, jo neesmu nodomājis tevi rāt un pamācīt. Tikai gribu dalīties savos novērojumos par dažām sakarībām, kuras varbūt arī tevi vedinās domāt. Tieši domāt, jo man gluži vienkārši apnicis, ka tevi vazā (grib vazāt) aiz deguna. Viņi – narkotiku izplatītāji – paši sevi ir iecēluši gudro kārtā un tādejādi bezkaunīgi manipulē ar tevi. Es savukārt pacentīšos atklāt shēmu, kādā veidā viņi to dara.

 “Narkotikas uzreiz rada pierašanu”- vai tas ir pārspīlēts narkologu izdomājums?

            Tu jau pats noproti – šis ir viens no galvenajiem narkotiku izplatītāju trumpjiem. Nepieredzējušiem cilvēkiem viņi cenšas iestāstīt, ka “tu drīksti pamēģināt. Protams, ar prātu… Bet – tu jau valdīsi pār sevi un atkarīgs nekļūsi. Jo – saproti pats – nav godīgi cilvēkam liegt kaifu, ko sagādā tabletīte vai zālīte.” Un tevi tas ieinteresē, tu gribi visu izbaudīt, par visu pārliecināties, un – pats! Izklausās banāli, bet arī “ANO ziņojumā par narkotiku problēmām pasaulē”, par otru galveno ieganstu, kāpēc cilvēki lieto narkotikas, ir nosaukta tieši… ziņkāre (pirmais ir iedzimtība, kā arī psiholoģiskas un sociālas dabas problēmas).

            Kā uz to reaģē narkotiku tirgotāji? Kā pirmais kaifa ķeršanas līdzeklis visbiežāk tiek piedāvāta marihuāna. Tev cenšas iestāstīt, ka zālīte ir “tikai vieglā narkotika”. Jā, un esot vēl tā saucamās dizaina narkotikas. (Padomā tik, cik kolosāls nosaukums! Vieglās un… dizaina.) Pie pēdējām tiek pieskaitīts amfetamīns, Extazy, arī MDALSD. Melnais narkotiku tirgus ir sapratis, ko tev savos gados gribas visvairāk, un atbilstīgi sagatavojies. Kaut vai ekstāzes tabletes ar visdažādāko simboliku: sportisko, seksa, piedzīvojumu, auto, mūzikas, spēļu automātu… Turklāt presē ik pa laikam iesprūk raksti un sabiedrībā populāru cilvēku izteikumi par narkotiku lieliskajiem efektiem, to pozitīvajām īpašībām un tikai tā – starp citu – pieminētas (ja pieminētas) negatīvās blaknes. (Atceries kaut vai tiesājamo Rolandu Privertu – cilvēku, kuru pagājušā gadā aizturēja par kokaīna ievešanu Latvijā. Viņš televīzijas žurnālistiem mēģināja iegalvot, ka Rīgas lidostas muitnieku konfiscēto vienu gramu viņš vedis sev, lai izmēģinātu un beidzot (!) uzrakstītu patiesu (!) rakstu par narkotikām…) Šādā veidā itin viegli tiek radīta pārliecība, ka TU pār narkotikām (jo īpaši vieglajām un dizaina) esi stiprāks. “Tev pierašana neveidosies! Tu taču pats vari regulēt savu psihi! Jo galu galā – TU PATS piemeklēsi SEV vajadzīgās vielas un dzīvosi vienā laimē un priekos!” Tā ir pamatideja, kuru, manipulējot ar Tavu pašapliecināšanās vēlmi, tev nemitīgi potē. Bet man, pieredzējušam psihiatram, ir skaidrs: šie solījumi absurdi.

            Kāpēc? Visām psihotropajām vielām piemīt īpatnība, ka tās ir ļoti līdzīgas kateholamīniem jeb transmiteriem – vielām, kuras ražo mūsu smadzenes un kuras regulē psihes darbību. Tas ir ļoti interesants mehānisms, bet – ārkārtīgi trausls. Ja šajā mehānismā ielaužas ar svešām vielām (narkotikām), nervu šūnas sāk samazināt dabisko, bet tik nepieciešamo kateholamīna sintēzi, rodas deficīts, un – tas ir rezultāts, kuru, manipulējot ar tevi, vajadzēja panākt narkotiku reklamētājiem. Kad iestājas šī nepietiekamība, cilvēks ir spiests meklēt izeju no diskomforta, jo viņš NEKAD vairs īsti labi nejūtas. Toties viņš vienmēr atceras pozitīvos narkotiku efektus, kas pirmajā reizē patiešām bija izteikti: eiforija, pacilātība, intelektuālā stimulācija, īpašā apkārtnes uztvere. Tikai iedomājies: vienā no Rīgas naktsklubiem tehnomūzikas ritmā nodejot reivu, seksuāli puiši (meitenes) alkst pēc tevis… Un – kāpēc gan ne – narkotiku ietekmē cilvēks jūtas pārāks: ļoti spēcīgs, ļoti skaists, ļoti asprātīgs, ļoti gudrs. Tas paliek atmiņā, vairs neizgaist. (Ne velti saka: “Pirmā mīlestība nerūs.”) Un tas nozīmē, ka, jūtoties nenovērtētam un nesaprastam, allaž pastāv iespēja, psiholoģiska tieksme mākslīgā veidā atgriezties pie šīm pozitīvajām emocijām vēlreiz. Tas – pirmkārt.

            Otrkārt: narkotiku reklāma noklusē vēl kādu būtisku faktu – par lēno marihuānas sveķu – tetrahidrokannabinola – izdalīšanos no organisma. Tie saistās ar taukaudiem, tāpēc daļējs izdalīšanās laiks ilgst no sešām līdz septiņām dienām, bet pilnīgs – no trim līdz piecām nedēļām. Protams, viss atkarīgs no katra organisma un no marihuānas lietošanas biežuma, devas, bet būtiski ir tas, ka šie sveķi saindē nervu sistēmu. Ko tas nozīmē? Dažkārt personības izmaiņas ir tik dziļas, ka man, ārstam, sastopoties ar zālītes pīpētāju, jāsāk uztraukties, vai tikai nav darīšana ar… šizofrēnijas slimnieku. Proti, šiem cilvēkiem parādās emocionāli traucējumi, biežas depresijas, viņi nevar saņemties kaut ko iesākt, raksturīga tukša spriedelēšana, fantazēšana, noslēgšanās sevī, un sākas autisms – darbošanās motivācijas trūkums. Īstenībā – tas arī ir visbīstamākais. Padomā – ja kaut kas līdzīgs notiktu ar tevi?! Tev taču šajā vecumā būtu jāmācās, jāizcīna sava vieta sabiedrībā, jāveido karjera, bet tu – kļūsti nespējīgs. Taču ar to viss nebeidzas. Jo cilvēks marihuānas transā grimst dziļāk, jo izteiktāk mokās ar mazvērtības kompleksiem, jo viņam spēcīgāk gribas mākslīgā veidā panākt pretējo – mainīt savas emocijas un garīgo stāvokli. Tālākais ir tikai tehnikas jautājums.

 Tāpēc arī runā, ka marihuāna ir Trojas zirgs, kas sagatavo ceļu citām narkotikām. Kad cilvēks sapinies zālītē un jūt, ka nav labi, viņš sāk meklēt stimulatorus – amfetamīnu, Extazy, vēlāk – kokaīnu un heroīnu.

 “Kāpēc dažās valstīs narkotikas tomēr ir legāli atļautas?”- tu vēl aizvien spītīgi jautā

            Arī tas ir mīts, puspatiesība. Hašišu un marihuānu legāli pārdot atļauts vienīgi Nīderlandē. Bet nebūt ne viss ir tik vienkārši. Lai par to pārliecinātos, atliek atvērt ikgadējo Eiropas Savienības narkotiku izplatības gadagrāmatu un apskatīties, cik daudz tajā pašā Nīderlandē konfiscē gan marihuānu, gan hašišu, gan citas narkotiskās vielas. Jo tur pastāv divi tirgi: legālais un nelegālais. Šie izslavētie coffee-shop, kur drīkst uzsmēķēt zālīti, ir tikai ēsma zivtiņām, lai Eiropas jaunieši brauktu uz Nīderlandi, tur palīksmotu (atstātu savu naudiņu) un pēc tam ar šo Trojas zirgu aizbrauktu uz citām narkotikām. Agrāk coffee-shop bija iespējams legāli nopirkt trīsdesmit gramus marihuānas, tagad – piecus gramus. Kāpēc, ja zālīte tik nekaitīga? Vai tikai tāpēc, ka citas Eiropas valstis kliedz pret Nīderlandes liberālo attieksmi šajā jautājumā? Nē. Tāpēc, ka holandieši paši jūt, uz kuru pusi viņu piekoptā politika velk.

            Tie, kuri propagandē narkotiku lietošanu kā dzīves stilu, izmanto vēl vienu ļoti rafinētu paņēmienu. Salīdzinot statistikas datus, viņi cenšas sev iestāstīt, ka visaugstāko mirstību izraisa smēķēšana, pēc tam – alkohols, bet narkotiku dēļ mazāk aizejot pie dieviem. Taču par diskusijas objektu viņi nez kāpēc izvēlas tās valstis, kurās ir stingri narkotiku lietošanas ierobežojumi. Līdz ar to, ka pats saproti, šāds salīdzinājums nav korekts: ja narkotikas būtu brīvi pieejamas, mirstība būtu daudz augstāka. Te labs piemērs ir Latvija: tiklīdz pie mums nokrita heroīna cena, mirstība no pārdozēšanas pieauga vairāk nekā divas reizes (1998.gadā – 54; 1999.gadā – 115 upuru).

 Ievilināšanas mehānisma ir gaužām vienkāršs

            Narkotiku dīleri vārdos it kā aizstāv tavas tiesības izbaudīt visu, ko dzīve piedāvā, taču īstenībā viņiem ļoti maz interesē tavas izjūtas un liktenis. Vienkārši šo vielu propagandēšana visādos veidos ir paņēmiens, kā iegūt fan-tas-tis-ku peļņu. Šo vielu izplatītāji ir ļoti rafinēti, viņi zina, kas un kā jādara. Visbiežāk viņi izmanto to pašu jaunieti, kurš jau sācis lietot narkotikas. Kad puisim sāk aptrūkt naudas, viņam piedāvā kļūt par dīleri. Iedod narkotikas par vairumtirdzniecības cenu, kas ir par trešdaļu vai pusi lētāk (kokaīns – 50 lati, vairumtirdzniecībā Ls35; heroīna deva 5-8 lati, vairumtirdzniecībā Ls3-4; LSD – 6-9 lati, vairumtirdzniecībā Ls5; viena cigarete marihuānas 1 lats, vairumtirdzniecībā Ls0,70; amfetamīni 10-18 lati, vairumtirdzniecībā Ls6-10; Extazy – 6-8 lati, vairumtirdzniecībā Ls3-4 pēc Iekšlietu ministrijas Narkotiku apkarošanas biroja datiem). Tāpēc, lai pašam narkotikas sanāktu par velti, viņš ir spiests pārdot, bet kam? Viņš šajā afērā sāk ievilkt draugus un paziņas, iespējams, arī tevi! Tāpēc nebrīnies, ja kāds no klases puišiem – turklāt foršākais – tev pēkšņi piedāvā pamēģināt… Tu, protams, atvaino, ja sacītais aizskar tavu pašapziņu, taču narkotiku izplatītāji perfekti izmanto īpatnību, ka tīņa vecumā cilvēks parasti ir tendēts līdzināties saviem vienaudžiem. Vienāds apģērbs, vienāds matu griezums, vienāda muzikālā gaume, vienādas aizraušanās un… vienāds kaifs no zālītes, tabletēm… Tā sacīt, – grupas identitāte…

Atceries: narkobiznesmeņi dīlera darbiņam cenšas izvēlēties pašus gudrākos, izveicīgākos, tos, kuriem ir ietekme uz citiem. Viņi meklē dīlerus. Jo zina, ka: ja tādu džekiņu uzsēdina grupai, tad drīz vien Extazy ēdīs arī visi pārējie.

 Vēl viens risks – narkotiku tīrība

            Pirms pāris gadiem Krievijā bija milzīgs skandāls, kad tika atrasta ražotne, kur lielā vairumā izgatavoja 3-metilfentanīlu. Šī psihotropā viela ir daudz spēcīgāka par heroīnu, bet atšķirība starp letālo un iedarbīgo devu tai ir ļoti, ļoti minimāla, tāpēc ārkārtīgi viegli pārdozēt. Ja šāds līdzeklis parādās tirgū, tas savus upurus pļauj kā ar izkapti. Bet pirms kāda mēneša Igaunijas narkologi savējos kaifotājus brīdinājuši, lai uzmanās no pēdējās valstī ienākušās Extazy partijas, jo tabletēm esot piejaukts strihnīns. Tas nav nekāds brīnums, jo – kā tad notiek narkotiku izgatavošana tā saucamajās pagrīdes laboratorijās? Kāds nozog prekursorus jeb narkotiku izgatavošanas izejvielas un slepenos apstākļos – kādā ķēķī vai pagrabā – pēc internetā vai kur citur patapinātām receptēm samaisa. Jā, varbūt šajā fabrikā atrodas pat laboratorijas trauki, notiek arī šo narkotisko līdzekļu kristalizācija, bet – kādos apstākļos, cik izglītoti cilvēki visu procesu kontrolē?! Tāpēc var gadīties visādas vielu sintēzes, pat pilnīgi negaidītas…

 Un šo – lai izlasa tavi vecāki!

            “Narkotiku tirgotāji mūsu bērnu saķers, sabaros ar tabletēm vai sadurstīs…” Nebaidieties, tik pārgalvīgi viņi, protams, nav, jo zina, ka tā var iekrist. Narkotiku izplatītāji, kā jau sacīju, ir daudz gudrāki un rafinētāki. Taču arī ilūzijām, ka pie mums nebūtu narkobiznesa, nav pamata. 1997.gadā oficiāli tika reģistrēti 1517 narkomāni, bet ar narkotiku apriti saistīto personu skaits bija…5914. Vienkārša matemātika: uz vienu lietotāju iznāk trīs narkotiku piegādātāji. Psihotropās vielas patiešām ir kļuvušas pieejamas. Vēl nekad Rīgā nav varēts vienu heroīna devu nopirkt par trim līdz astoņiem latiem (pirms diviem gadiem prasīja piecdesmit!). Tātad padomājiet, cik agresīvs ir šis tirgus, ja narkotiku dīleri gatavi savu preci atdot faktiski par dempinga cenām. Tas nozīmē, ka narkobiznesmeņiem, kuri šeit iepludina narkotikas, ir ļo-o-o-ti nopietni nolūki pret Latviju.

            Lomas viņiem jau sadalītas. Ir padumjš cilvēciņš, kurš spēj narkotikas nogādāt no punkta A līdz punktam B. Ir iesaistītājs, kurš ir labs psihologs un autoritāte jūsu bērna aprindās. Ir organizētāji, kas plāno biznesu: augsti attīstīti un šim darbam intelektuāli labi sagatavoti cilvēki ar lielu pieredzi un piesardzību. Jo izvērtējiet – cik tad dižus narkotiku krājumus mūsu policijai ir izdevies atrast? Pagājušajā gadā puskilogramu heroīna, nomestu uz ielas, un vēl 267,98 gramus. Marihuānas lielākais konstatētais daudzums žāvējās Priežu ielas bēniņos. Kokaīna dižākais atklājums bija lidostā uz visiem zināmās dāmas vēdera, bet pirms pāris mēnešiem uz Latvijas un Lietuvas robežas atrada magoņu salmus.

            Narkobizness ir tik ļoti ietekmīgs un tik ļoti izdevīgs, tāpēc – kaut arī policija simts izplatītājus iebāzīs aiz restēm, nākamie simti nāks viņu vietā. Līdz ar to narkotiku tirgus iegūst savus klientus, un tāpēc es gribu vērsties pie jums, visiem vecākiem, – sargiet savus bērnus!

Bet kā?! – jūs vaicāsiet.

  • Pirmkārt, jums jāzina, ka vairākums nākamo narkomānu pirmoreiz zālīti vai tabletes pamēģina sešpadsmit, septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā, bet, sasniedzot divdesmit gadus, apmēram trešā daļa no viņiem jau ir kļuvuši par hroniskiem narkomāniem. Tātad šis bēdu ceļš ir ļoti īss. Kāds būtu ģimenes vēlamais izturēšanās modelis, ja ir aizdomas, ka bērns sācis lietot narkotikas? Pirmām kārtām par notikušo nevajadzētu kautrēties. Jums jāsaprot, ka mēs, narkologi, uz šo problēmu raugāmies pilnīgi citādi. Mēs sniegsim nepieciešamo palīdzību, mēs konsultēsim jūsu dēlu vai meitu, tiksim skaidrībā, kāpēc viņš atdevies narkotikām. Proti: ne tikai narkotiku izplatītāji ir apguvuši labu skolu, bet arī mēs šo to tomēr zinām. Protams, ka cīņa par jūsu bērnu prasīs laiku un nopietnu darbu (jo brīnumlīdzekļu nav). Bet ir viens svarīgs princips: jo agrāk jūs notikušo atklāsiet un jo ātrāk atradīsiet kvalificētu speciālistu, jo ar mazākiem zaudējumiem jūsu ģimene izkļūs no situācijas. Kamēr pusaudzis pārdod tikai savas mantas, kamēr viņš šad tad ir pagrābies tikai jūsu – tēva vai mātes makā (jo pietrūkst narkotikām, bet slāpes ir tādas, ka reizēm sākas pat pirmās abstinences pazīmes) -, ja aizraušanos ar narkotikām pamana šajā stadijā, vēl var palīdzēt. Pat ambulatori. Tas nozīmē, ka viņš nav jāliek slimnīcā, ne viens– ne skolā, ne darbā – par notikušo neuzzinās, viņa vārds narkomānu sarakstos netiek fiksēts. Ticiet, zinātne spērusi lielus soļus un ir radīti arī pirmie efektīvie līdzekļi, kas palīdz apturēt tieksmi un noņemt abstinences parādības. Taču, ja jūs notikušo ielaidīsiet, jūsu bērns agri vai vēlu pārkāps likumu un viņu aizturēs policija; vai arī viņš inficēsies ar HIV; vai dabūs hepatītu; vai pārdozēs narkotikas, un – jūs savu dēlu vai meitu satiksiet reanimācijā vai morgā. Par to vienmēr vajag padomāt.
  • Otrkārt, nenonāciet paši līdzatkarībā. Nesāciet viņu paši glābt. Izmeloties vai cīnīties ar drakoniskām metodēm. Ir bijuši vecāki, kas speciāli spīdzina savus dēlus un meitas, lai viņi pārdzīvotu abstinenci. Pēc principa: pats vainīgs, lai pats arī izcieš, un tad viņš narkotikām pirkstu nepiedurs! Bet jums nevajag aizmirst narkomānijas nosaukumu: narko + mānija. Mānija vienmēr ir spēcīgāka par gribu un prātu. Jūsu bērns vairs nepieder sev, viņš pieder šai apreibinošajai vielai. Viņš vairs nav gatavs pats tai pretoties, viņam (un arī jums) ir vajadzīga palīdzība.
  • Treškārt un visbūtiskāk: dariet visu, lai jūsu bērnam vispār neienāktu prātā pamēģināt. Ir divi galvenie iemesli, kas pamudina pusaudžus meklēt narkotikas – vardarbība un… vecāku vienaldzība pret bērniem. Tā, lūk!

1999.gadā oficiāli bija reģistrēti 2549 narkotiku lietotāji, bet neoficiāli apzināti – ap 20 tūkstošiem…

Piezvanot uz narkomānijas uzticības tālruni 7 037 333, visu diennakti tu vai tavi vecāki saņems nepieciešamo informāciju, kā konkrētajā situācijā rīkoties. Konsultācijas sniedz pieredzējuši pusaudžu narkologi un psihologi.

Lasīt vairāk