Narkomānijas vēsture Latvijā un pasaulē

Gandrīz katrā kultūrā kopš seniem laikiem ir zināmas vielas, kas maina cilvēka psihisko stāvokli, ir pazīstamas to lietošanas sekas – slimīgas atkarības veidošanās. Katrai no narkotikām ir atšķirīga cilme un izplatības vēsture. Arī pielietojums ir bijis dažāds – sāpju remdināšanai, apziņas izmainīšanai reliģiskajos rituālos, jūtu nomākšanai vai pastiprināšanai, piemēram, gatavojoties kaujai, lai iegūtu īpašu nežēlību pret ienaidnieku. Burvji pielietoja narkotiskās vielas, kuras ieguva no augu valsts, lai gūtu reibumu reliģisku rituālu laikā, kā arī ārstnieciskiem efektiem, piemēram, lai nomierinātu slimnieku.

Pateicoties tirdzniecībai un kariem notika mijiedarbība un kontakti starp kultūrām, un līdz ar visu citu izplatījās arī narkotikas. Jebkura narkotiskā viela tagad nav sastopama tikai konkrētā reģionā, bet ir izplatīta visā pasaulē.

Opiju senatnē pielietoja Vidusjūras rajonā kā līdzekli pret caureju, kuņģa krampjiem, klepu un locītavu sāpēm. Opija lietošana tiek saistīta ar seno Ķīnu, kur to lietoja reliģisku pasākumu laikā. Apmēram tajā pašā laikā to sāka lietot Indijā, Persijā un Āfrikā, kur opiju ieveda arābu tirgotāji. Opiju līdz mūsdienām pārsvarā lietoja siltā klimata zemēs – Indoķīnā, Tālos austrumos.

Senie ēģiptieši opija magoni piemin asīriešu tekstos, kā arī to apraksta sengrieķu un romiešu rakstnieki. Homērs apraksta opiju nomierinošo iedarbību. 

Kad 18. gs. koloniālā valsts Anglija iekarojot Bengāliju, tā ieguva kontroli pār opija tirdzniecību. Lai saglabātu savu tirdzniecības balansu piespieda Ķīnu ņemt opiju kā sudrabu, samaksas vietā par iepirktajām precēm. Jau 1835. gadā divi miljoni vergu Ķīnā pīpēja opiju. Tā izvērtās par lielu sociālu problēmu. 19. gs. vidū tirgotājvalsts Anglija veicināja narkotiku izplatību. Tas noveda pie tā saucamajiem “opiju kariem”. Angļu tirgotāji veda uz Ķīnu opiju, un tā rezultātā 19. gs. vidū vairāki miljoni ķiniešu bija pieraduši pie tā. Ķīnas valdība pieņēma dažādus likumus, lai kontrolētu narkotiku tirdzniecību, taču ne viens no tiem vēlamos rezultātus nedeva. Angļi nevēlējās izbeigt tirdzniecību, pirmām kārtām, tādēļ, ka opija tirdzniecība nesa lielu peļņu, kā arī pašā kolonizētāju valstī tāda masveida atkarība nebija izveidojusies, kaut gan opijs tika izmantots medicīnā. 1839. gadā izveidojās konflikts: Ķīnas valdība iznīcināja lielu opija kravu, kas piederēja angļu un amerikāņu tirgotājiem. Sākās pirmais opija karš, kurā uzvarēja Anglija. Opiju turpināja tirgot un jau 1858. gadā, tas noveda pie otra kara, pēc kura Ķīna tomēr varēja pieprasīt lielu muitas nodokli, tādā veidā opija tirdzniecība samazinājās.1949.gadā Mao Dzeduna laikā opija smēķētājus ievietoja koncentrācijas nometnēs, un tā 20-30 miljonu narkomānu piespiedu kārtā pārtrauca lietot narkotikas.

No opija tīru alkoholīdu morfiju izdalīja 19.gs. sākumā vienlaicīgi Vācijā Fridrihs Sertpurners un Francijā Armāns Segāns. Morfija bīstamība atklājās jau vēlāk, kad vācu firma E.Merc rūpnieciski sāk ražot morfiju, kā arī 1856. gadā parādījās šļirces, kas aizsāka viena no bīstamākajām narkotiku lietošanas formām. Pats nosaukums morfijs ir radies no miega dieva Morfeja vārda grieķu mitoloģijā, šis vārds simbolizēja narkotikas nomierinošos efektus. Kad Jau 1850. gadā firma Bayer sāk ražot heroīnu, ko ieguva ķīmiski no opija magones (Papaver somniferum).

Pēc Pirmā pasaules kara beigām līdz mūsu dienām morfija un citu preparātu lietošana sasniedz kulmināciju, no ievainojumu ārstēšanas karavīri bija kļuvuši par atkarīgiem no opiātiem. Jau pēc Otrā Pasaules kara 14% no pacientiem bija atkarīgi no opiātiem.

Ne viena no narkotikām nav apvīta ar tādu daudzumu mītu kā marihuāna un hašišs. Ķīnā tas bija līdzeklis, kas labvēlīgi iedarbojās uz ķermeni. Auga šķiedras izmantoja rūpniecībā kaņepju šņores, papīru un audumu. No sasmalcinātām sēklām ieguva krāsvielas un mazgājamos līdzekļus. Vēlāk kanabiss izplatījās arī musulmaņu pasaulē, tā, piemēram, daudzas tipiskas pazīmes norāda, ka pasakā par lidojošo paklāju, faktiski ir aprakstīts hašiša reibums.

Kad 1798. gadā Napoleons iekaroja Ēģipti, viņš atklāja, ka lielākā daļa no vīriešiem atrodas zināmā garīgā paralīzē, ko bija izraisījusi pastāvīga hašiša lietošana. 1840. gadā Parīzē hašiša cienītāju klubā Žaks Žosefs Moro piedāvāja speciāli izgatavotus ievārījumu un pierakstīja efektus, kuri tika novēroti psihodēliskajos seansos, kas bieži vien ilga diennakti. No sākuma viņš par savām sajūtām izteicās ar lirisku maigumu vēlāk grāmatā “Par hašišu un par garīgo izolāciju”, kas tika izdota 1845. gadā, aprakstīja psihozes un uztveres notrulināšanās. 

60 gados marihuānas pīpēšana kā epidēmija izplatījās arī Rietumeiropā. Tajā liela nozīme bija hipiju kustībai, kas izveidojās Sanfrancisko un bija kā jauniešu protesta vilnis pieaugušo pasaulei un kariem Vjetnamā. Vēlāk, kad jau narkotikas bija ņēmušas virsroku, kustība , kura sludināja mīlestību, kļuva ļoti apolitiska.

Kokas lapas ir pazīstamas daudzus tūkstošus gadu kā Dienvidamerikas indiāņu apreibināšanās līdzeklis, kuras tika košļātas.. Narkotikas stimulējošās īpašības izmantoja arī spāņu iekarotāji, kuri ekspluatēja indiāņus kā lētu darba spēku un daļu algas aizstāja ar kokas lapām. Šobrīd Dienvidamerikā izaudzētās kokas lapas apstrādā Kolumbijas laboratorijās, lai izvestu uz citām valstīm. Kad Alberts Nimans 1860. gadā izgudroja aktīvu alkoholīdu un iedeva tam nosaukumu “kokaīns“, rietumu pasaule piedzīvoja trīs šis narkotikas lietošanas viļņus: 1880,1920, 1970.gadā. Pirmais vilnis atnāca tad, kad ārsti sāka izrakstīt saviem slimniekiem kokaīnu kā universālu pretsāpju un uzmundrinošu līdzekli. Tā psihoanalītiķis Zigmunds Freids uzskatīja to par nekaitīgu ārstniecības līdzekli pret depresiju. Tomēr, pārliecinoties praksē uz saviem pacientiem, secināja ka kokaīns noved pie fizisko un morālo spēka izsīkuma, nervozitātes. Pēc otrā viļņa jau 30. gados kokaīns tika atzīts par narkotiku un zaudēja savu popularitāti. Taču jau pēc 70. gadiem kokaīna lietošana ir izplatījusies vēl plašāk.

LSD atklāja Šveices ķīmiķis A. Hofmans 1945. gadā. Viņš nejauši ieelpoja nelielu daudzumu LSD, un izjuta kā mainās viņa apkārtējās vides uztvere. Hofmaņa atklājums ieinteresēja psihiatrus un militāristus, kuri meklēja iespēju ietekmēt cilvēka psihes darbību. 60. gadu sākumā LSD izdalīja brīvprātīgiem, to sāka lietot arī Vjetnamas pretkara kustības dalībnieki.

Ekstazī atklāja Vācijā 1912. gadā un patentēja farmācijas kompānija E. Merc. Sintētiskās narkotikas plaši nebija izplatītas līdz 1970. gadam, līdz tās no jauna atklāja ķīmiķis A. Šulgins un ieteica lietot psihoterapijā, kura ir kombinēta ar medikamentiem, kas izsauca empātiju, bet fiziska atkarība netika novērota. 1980. gadu sākumā ekstāzi sāka lietot kā “atpūtas narkotiku”. Ekstāzei bija liela nozīme jaunajā elektroniskajā deju mūzikā. 80. gadu beigās presē parādījās fakti par nāves gadījumiem, tāpat tika atklāta tā kaitīgā iedarbība uz dažādām orgānu sistēmām, kā arī dati par to ka “ekstāzi” var rosināt psihiskās saslimšanas. 

Amfetamīnus pirmo reizi atklāja 1887. gadā un tā stimulējošās īpašības 1933. gadā. Amfetamīnu pielieto medicīnā bērnu hiperaktivitātes samazināšanai, apetītes samazināšanai. 

Latvijas iedzīvotāju vidū jau no seniem laikiem tradicionāla ir bijusi alkoholisko dzērienu lietošana. Dzeršana un alkoholisms pie mums īpaši sāka uzplaukt pēdējos 50 gados, īpaši pēdējos 10 gados.

Narkomānijas pirmsākumi Latvijā meklējami laikā pēc pirmā pasaules kara, kad daudzi smagus ievainojumus guvušie karavīri sāpju mazināšanai ik dienas bija spiesti injicēt morfiju, un vēlāk viņi nokļuva pilnīgā morfijā atkarībā.” Arvien pieaugušo morfija atkarību tā laika sabiedrība uztvēra kā vienu no kara traumām. 

30. gados kokaīnu varēja nopirkt, taču analizējot pirmās Latvijas brīvvalsts policijas un veselības iestāžu statistiku, redzams, ka pirmskara Latvijā narkomānija, pretstatā alkoholismam un alkohola kontrabandai, nebija uzskatāma par vērā ņemamu sociālu problēmu. Pēc veselības departamenta ziņām, laikā no 1928. līdz 1931. gadam no narkotiku pārdozēšanas miruši tikai četri cilvēki.

Pēc otrā pasaules kara narkotisko vielu lietotājiem piepulcējās pēdējā kara veterāni. Plašāk lietot narkotiskās vielas sāka 70. gadu pašā sākumā. Mūsu laikmeta dinamisms, milzīgā valstu savstarpējo sakaru attīstība, modernie transporta un sakaru līdzekļi un tehnika veicinājuši narkotisko līdzekļu izplatīšanos tajās zemēs, kurās agrāk tie nebija raksturīgi.

Latvijā sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados tika reģistrēti aptuveni 200 narkomānu, kuri pārsvarā izmantoja opija grupas preparātus un miegazāles vai arī dažādus medikamentus, kas neietilpa narkotisko līdzekļu sarakstos. Kā uzskata ārsti, lielākā to daļa bija cilvēki ar dažādiem rakstura defektiem un psihes novirzēm.

Septiņdesmito gadu pirmajā pusē mūsu valstī pusaudži sāka izmēģināt viegli gaistošus šķīdinātājus (traipu tīrītājus). Stāvoklis sāka pasliktināties astoņdesmito gadu sākumā, kad pusaudžu un jauniešu vidū jau sāka izplatīties pašu gatavotie narkotiskie līdzekļi. Tajā laikā pusaudži un jaunieši uzzināja mūsu magoņu galviņu novārījuma un pieniņa pārstrādāšanas metodes, no kurām tika iegūti augstas koncentrācijas opija alkaholīdi – morfijam un heroīnam tuvi savienojumi, bet to narkotiskās īpašības, t.i., spējas radīt pieradumu, jau bija daudz augstākas. Plaši izplatīta bija arī efedrīna ķīmiska pārveidošana efedronā.

Sākot ar 1984. gadu, medicīnas un milicijas darbinieku redzeslokā nonāca arvien lielāks narkomānu un toksikomānu skaits, kā arī ievērojami pieauga to pusaudžu skaits, kuri ziņkārības un atdarināšanas dēļ apreibinājās, bet kuriem atkarība vēl netika konstatēta.

Īpaši daudz slimnieku, t.i. narkomānu un toksikomānu, ar pirmo reizi mūžā noteiktu diagnozi atklāts 1986. un 1987. gadā – 3,5 reizes vairāk nekā 1986. un 1987. gadā – 3,5 reizes vairāk nekā 1985. gadā un 10,1 reizi vairāk nekā 1983. gadā.

Sabrūkot PSRS, ievērojami samazinājās kontrole pār narkotisko vielu izgatavotājiem un tirgotājiem. 1992. gadā atcēla likumu, kas paredz piespiedu ārstēšanos no narkomānijas. Ap šo laiku kardināli sāka mainīties attiecības narkomānu vidū. 70. un 80. gados narkotikas ieguva un ražoja paši narkomāni.

90. gadu otrajā pusē, sākoties ekonomikas augšupejai organizētā noziedzība sāka Latvijā iepludināt heroīnu, kokaīnu, ekstāzi, LSD un amfetamīnus, kas izkonkurēja tradicionālos pašu gatavotos narkotiskos līdzekļus. Īpaši plaši sākusi izplatīties marihuānas (zālītes) un hašiša lietošana. Šie līdzekļi pilnīgi pārņēma narkotiku nelegālo tirgu. Plašā piedāvājuma dēļ nokritās narkotisko vielu cenas un padarīja tās pieejamas.

Latvijas iedzīvotāji tika arī iesaistīti narkotiku nelegālajā transportēšanā gan uz Latviju, gan uz Angliju gan arī Skandināvijas zemēm. Narkotiku kvalitāte ir strauji kritusies, tādēļ ar narkotiku lietošanu saistītie nāves gadījumu ir arvien biežāki.