Vieniem gūt kaifu, bet otriem peļņu – tas ir narkomānijas izplatības stūrakmens. Zālīte, LSD, Extazy, heroīns, kokaīns… Narkotikas ir sagrāvušas miljoniem jaunu cilvēku dzīves, piepildījušas cietumus, prasījušas milzīgus līdzekļus rehabilitācijai. Par nelaimi, tā nav bijusi pietiekama mācība. Uz robežas ir ieviesti stingri muitas noteikumi un sarosījusies arī policija, aizturot narkotiku tirgoņus. Taču arī šīs darbības ir nepietiekamas, lai atrisinātu narkomānijas izplatības problēmu. Kāpēc?
Pasaule mainās mulsinošā ātrumā. Mūsu – trīsdesmit un četrdesmitgadnieku, kā arī vecākās paaudzes – kādreiz iegūtā izglītība un priekšstati par vērtībām noveco, atpaliek. Arī modernās tehnoloģiskās sabiedrības augstās prasības pret sevi un apkārtējiem nomāc mūs un mūsu bērnus. Gribam paspēt visu, bet neaprēķinām savus spēkus – tas savukārt rada spriedzi. Mums pašiem dažkārt trūkst skaidra priekšstata, kur esam, ko gribam, ko varam (spējam) un kurp dodamies, bet iedomājieties – kā šajā stresainajā laikā jūtas mūsu bērni?!
Sabiedrībā ar patērētāju filozofiju ir ļoti apgrūtinoši veidoties cilvēkam, kurš pats būtu spējīgs aizstāvēt savu viedokli, nebaidoties no apkārtējo uzspiestajām klišejām un vērtējuma. Tāpēc bieži vien mūsu bērni, pusaudži par dzīves paraugu, modeli izvēlas draugus vai nekad vaigā neredzētas slavenības, kuru īslaicīgie sasniegumi tiek jaukti ar paliekošām vērtībām. Mūsu – vecāku – attieksmi pret dzīvi un vērtībām bērni bieži vien vairs nevar ņemt par paraugu. Mēs esam zaudējuši kontaktu ar saviem bērniem, atstājot viņus vienus. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar savām sadzīves rūpēm, darbu, naudas pelnīšanu, ka neatliek laika pievērst uzmanību savam pusaudzim, kuram strīds ar klasesbiedru vai apsaukāšanās tajā dienā ir bijis visas viņa dzīves centrālais notikums. Ja bērns pārdzīvotajā varētu padalīties ar saviem vecākiem, varbūt nekāda traģēdija – atdošanās narkotikām – nenotiktu. Taču mēs visbiežāk savā aizņemtībā un nogurumā bērnus strupi atgrūžam: “Ko tu bāzies virsū ar saviem sīkumiem!” vai “Parunāsim vēlāk!” Tajā pašā laikā absolūti netiek jautāts: “Kā tu jūties? Vai tev ir kādas problēmas? Vai ar draugiem labi satiec?” Un bērns pierod, ka viņam nav ar ko pārdzīvotajā dalīties, viņam šķiet, ka vecāki viņu vairs nekad nesapratīs, un tad notiek bēgšana no reālās dzīves. Jūsu bērnam ir nomākts garastāvoklis, viņam nekas vairs nepatīk, viņš kļūst depresīvs, un šādā brīdī, lai iegūtu atzinību “no vismaz kaut kā”, pusaudži uzsāk lietot narkotikas. To viņi dara arī tāpēc, lai līdzinātos kādai noteiktai jauniešu (draugu) grupai. Būt kā visiem, tajā pašā laikā atšķirties no tiem, kas, viņuprāt, ir tik garlaicīgi un nesabiedriski, pusaudzim ir ļoti nozīmīgi. Taču pati svarīgākā vērtība – viņš šādā veidā atrod sapratni ar vienaudžiem, kuriem ir līdzīgas problēmas. Narkotiku lietošana bieži vien ir sekas KAUT KAM, ko pusaudzis ar savu prātu, pieredzi un sirdi nav spējis atrisināt vai arī nav guvis sapratni un mierinājumu savās mājās.
Narkomānija ir psihosociāla problēma. Taču zināšanu trūkuma dēļ to parasti aplūko kā veselības aizsardzības jautājumu, cīnoties vienīgi ar narkomānijas izplatīšanās sekām, tajā pašā laikā profilaksei un sabiedrības domas veidošanai atvēlot pabērna vietu. Vārdu sakot, trūkstot mūsu – vecāku – atbalstam, pilnvērtīgas cīņas ar narkotikām nebūs. Īstenībā mums ir tik neatsverama ietekme uz savu bērnu, uz atlases kritērijiem, pēc kuriem viņš pamazām veidos savu vērtību skalu, un visefektīvāk tas notiek tieši bērnībā un pusaudža gados. Tas ir laiks, kad mēs varam savu bērnu laikus sagatavot situācijām, kad viņam radīsies dilemma: lietot vai nelietot atkarības vielas. Palīdzēsim savam bērnam ar sapratni un mīlestību!