Ko darīt, ja jūsu bērns noliedz problēmu? “Es nelietoju narkotikas!” “Es nekļūšu par narkomānu es neesmu tāds kā viņi!”

Pusaudzis vienmēr visu noliegs. Noliegums viņam ir asinīs. Pat tad, kad būs pieķerts pie rokas, viņš zvērēs, ka narkotikas nav viņa un viņš nemūžam neko tādu nav darījis. Noliegums jūsu bērnā būs ilgi, jo viņš dzīvo tajā vecuma fāzē, kad visspilgtāk izpaužas maksimālisms. (Vai nu melns un balts vai  un , un nekādi kompromisi!) Turklāt… arī jums pašiem tik ļoti, ļoti gribas savam bērnam ticēt. Liekas, ka viņš aug, kļūst prātīgāks un tiešām viņam gribas uzticēties, gluži kā pieaugušam cilvēkam. It īpaši, ja starp vecākiem un bērniem līdz tam ir bijis normāls kontakts un laba sapratne. Bet pēkšņi tas viss pazūd, ka grūti notikušajam pat noticēt. “Mēs mīlam viņu – savu bērnu – un gribam palīdzēt. Mēs skaidrojam, pierunājam, lūdzam, draudam, kontrolējam, bet – nekādu rezultātu. Viņš joprojām lieto narkotikas,” jūs esat izmisumā. KO DARĪT?

Ir jāsaprot divas būtiskas lietas:

  • slimība sākas ar to, ka cilvēks zaudē kontroli pār vielas lietošanu;
  • vienīgā izeja ir pārtraukt narkotisko vielu lietošanu, bet to jūsu bērns (pat nebūdams narkomāns) bez citu palīdzības nespēj.

Ja lietotājs negrib turpināt ceļu, kas ved lejup, viņam jāpieņem apkārtējo palīdzība. Protams, lietotājs – gan pusaudzis, gan pieaugušais – noliegs:

  • ka viņam vispār ir kāda problēma;
  • ka problēma saistīta ar narkotikām;
  • ka tā ir slimība;
  • ka tā ir atkarība uz visu mūžu.
Cenšamies runāt taisnībuNarkomāna reakcijaRezultāts
Tev nav sirdsapziņas!Laikam nav, bet tā ir vieglāk.Neko nemainīšu.
Kas notika vakar? Un ko tu domā darīt tālāk?Man ir slikti, lieciet mani mierā!Neko nemainīšu.
Tu manu dzīvi sabojāji!Varbūt tas tā arī ir, bet es to nevaru atzīt, tas ir pārāk briesmīgi.Neko nedarīšu.
Tu mūs varētu pažēlot!Bet – kas mani pažēlos?Neko nedarīšu.
Stāsts par notikušo un sekām.Man tas bija viens gadījums, vairāk tā nebūs.Neko nemainīšu.

Līdz ar to draudi, pārliecināšana, apelēšana pie jūtām, sirdsapziņas, veselības nepalīdz. Kāpēc? Tāpēc, ka PASTĀV NOLIEGUMS. Tas narkomānam NEĻAUJ SAPRAST, ka narkomānija ir slimība, cik nopietns ir viņa pašreizējais stāvoklis un ka vajag meklēt izeju no situācijas. Šī atziņa jums, vecākiem, ir jāpieņem ar vēsu prātu: vienkārši, tā tas notiek. Tāpēc draudot un pierunājot jūs neko nepanāksiet. Labāk dariet tā:

  • Ja jums radušās aizdomas, ka jūsu bērns lieto narkotikas, vispirms aprunājieties ar kādu uzticības personu, piemēram, ar ārstu. Konkretizējiet, vai novērotās izmaiņas tik tiešām var izskaidrot ar narkotiku lietošanu. Galu galā aiz tādām pašām pazīmēm var slēpties pubertātes perioda krīze. Pamēģiniet atcerēties – kā jūsu pašu vecāki reaģēja, kad izjutāt pubertātes vecuma krīzi? Tas viss jums palīdzēs kontrolēt situāciju un novērst pārspīlētas bailes.

Tajā pašā laikā, ja izrādās, ka jūs bērns patiešām lieto narkotikas, mediķiem – pusaudžu narkologiem – ir savi knifi, ar kuriem viņi var tikt šim noliegumam cauri;

  • Ņemiet vērā, ka noliegums pazūd labākajā gadījumā pēc pusgada, gada. Pusaudžiem noliegums saglabājas ļoti ilgi. Jo sajūta ir tāda: “Ko viņi visi ceļ paniku?! Kāpēc kā vājprātīgie man uzbrūk?! Es taču kontrolēju situāciju. Arī narkotiku lietošanu, jo es visu saprotu.” Bet to, ka pusaudzis jau ir pazaudējis skolu, savus vecos draugus, ka apkārt viņam ir vienīgi narkomānu loks, ka viņš jau ir apzadzies, ka nes no mājas mantas un pārdod, ka viņš paceļ roku pret mammu, – to viņš nesaprot un nespēj analizēt. Kāpēc? Kad pusaudzis lieto atkarības vielas, psihisko procesu attīstība nobloķējas. Bieži gadās tā, ka bērns vairs nemācās, viņš nevar koncentrēties un visu pamet novārtā – tā rodas sociāli neadaptējušies cilvēki, kuri nespēj ne normāli sameklēt darbu, ne nokārtot sadzīvi un viņš slīgst atkarības problēmā arvien dziļāk un dziļāk, jo tā viņiem sniedz kaut kādu mieru vai labsajūtu. Šajā apstāklī arī slēpjas pati lielākā problēma. Ja narkotikas sāk lietot vēlāk, pēc 21 gada vecuma sasniegšanas, tad aina veidojas citādi. Tad viss ārstēšanās process ir atkarīgs no viņa paša – viņa gribas, bet, ja narkotiku lietošana notiek pusaudža vecumā, panākt motivāciju vai likvidēt noliegumu ir ļoti grūti. Jo viņš ar savu noliegumu traucē izveidot motivāciju ārstēties. Tāpēc citur Eiropā pastāv pusaudžu piespiedu ārstēšana. Šeit vienīgā cerība ir tā, ka jūsu bērns augs un attīstīsies (ja viņš turpinās mācīties un jūs, vecāki, par viņu turpināsiet cīnīties), tad – jā, viņš pats ar mediķu palīdzību atteiksies no narkotikām;
  • Ir svarīgi apzināties, ka par bērnu jādomā, pirms problēma samilzusi. Problēmas, kuras var novest pie narkotiku lietošanas, bērnam iestājas daudz agrāk. Uztveriet šādus brīdinājuma signālus nopietni un reaģējiet uz tiem! Daudzi vecāki domā, ka tikai lietišķi pierādījumi var izraisīt godīgu, atklātu sarunu ar pusaudzi, jo pretējā gadījumā viņš visu noliegs. Tā nav. Aiz nolieguma un meliem slēpjas bailes un neatrisinātas problēmas. Ja kopīgi meklē baiļu un melu cēloņus, var sākties uzticēšanās, un nereti līdz ar to atrisinās narkotiku lietošanas problēmas.

Bet! Sarunai nevajadzētu būt saistītai tikai ar narkotiku lietošanu. Gluži otrādi: tās centrā jābūt ikdienas problēmām un ģimenes kopdzīvei un, ja ģimenē valda uzticēšanās gaisotne, saruna netiks pārtraukta arī tad, ja tiks pieminētas narkotikas vai citas delikātas problēmas;

  • Ņemiet vērā, ka pusaudzis narkotikas sāk lietot ziņkāres, draugu iespaida rezultātā un lai iegūtu ātru baudu. Jūsu bērns ir tajās iemīlējies un dalās savā mīlestībā ar citiem cilvēkiem. Savas narkotikas pusaudži akli aizstāvēs, un jums trūks padoma, ko darīt. Tādas sajūtas ir tikai normālas.

1.        Nemeklējiet kļūdu sevī vai bērnā, jo pašreizējā brīdī tas novedīs pie vainas sajūtas vai kauna un sekas būs vienīgi problēmas noliegšana;

2.        Nedomājiet, ka problēmu var atrisināt tikai ģimenes lokā. Jūsu bērns narkotikas lieto kopā ar draugiem, tāpēc, cīnīdamies vienatnē, jūs riskējat zaudēt šajās sacensībās ar viņa draugiem, kas tāpat kļuvuši atkarīgi;

3.        Nedomājiet, ka viss pāries pats no sevis;

4.        Atcerieties, ka narkotiku lietošana gandrīz vienmēr ir ilgusi garāku laika posmu, nekā jūs paši domājat un nekā jūsu dēls vai meita ir gatavi atzīt. Atkarības noliegšana būs dabiska viņu reakcija;

5.        Radiet “mājinieku” komandu (no ģimenes locekļiem, citiem vecākiem, uzticamiem draugiem). Zvaniet sava bērna draugu vecākiem: varbūt sastapsiet ģimeni, kas vēlas ar jums sadarboties, vai arī tādu, kas par notikušo neko vēl nezina (neko nav pamanījuši). Salīdziniet savus vērojumus! Izraugieties kopīgu taktiku un izturēšanos, jo arī jaunieši, kuri lieto narkotikas, rīkojas vienoti;

6.        Iegūstiet pēc iespējas vairāk sabiedroto (pedagogus, nepilngadīgo lietu inspektorus, sociālos darbiniekus, ārstus). Lūdziet no visiem informāciju par narkotiku lietošanu! Prasiet, lai viņi uzņemas daļu atbildības, tomēr jums ir galvenā atbildība par notiekošo. Turpiniet darboties!

Lai cik drakoniski tas skanētu, bet – bērns ir jākontrolē. Jūs viņam varat teikt: “Mēs tevi mīlam, tu mums esi vajadzīgs, mēs tev ticam, bet tajā pašā laikā mēs tevi pārbaudīsim.” Šajā cīņā būs nepieciešama tāda pacietība kā nekad. Bieži vien vecāki no šīs stingrības nobīstas. Viņi uzskata, ka, šādi rīkojoties (pārbaudot bērnu, ierobežojot viņa gaitas ārpus mājas utt.), panāks pretēju efektu: “Tad viņš ar mums vispār vairs nerunās, neuzticēsies, aizies no mājām…”Taču atcerieties, ka narkomāns nespēj pastāvēt bez citiem cilvēkiem. Tāpēc viņš manipulē ar visiem, arī ar jums – saviem vecākiem. No praktiski strādājošo narkologu pieredzes var secināt, ka vecāki, kuri ir klausījuši viņu padomam būt stingriem savās prasībās pret bērnu un strikti nostājušies pret narkotikām, izolējuši viņu no draugiem narkomāniem, pat ķēdējuši ar roku dzelžiem pie radiatoriem, tie savus bērnus ir izglābuši. Bet vecāki, kas spriedelējuši (“Pasarg’ Dievs, ka tik es savu bērnu nepazaudēju! Ja es viņu kontrolēšu, man vispār pazudīs ar viņu kontakts. Es vairs nesapratīšu, kad viņš melo un kad saka patiesību…”), tie kļūst līdzatkarīgi un iet sava bērna pavadā. Rezultātā pusaudzis komandē vecākus: “Šajā slimnīcā es neārstēšos. Te man nepatīk tas un tas.” Vai arī vecāku stāsti: “Mūsu bērns paārstējās, izrakstījāmies no slimnīcas, un trešajā dienā viņš jau uzdūrās. Tātad šī ārstēšana viņam nepalīdz. Tad mēs aizgājām ārstēties par naudu, bet atkal – noturējās tikai nedēļu…” Tā viņi ceļo no ārsta pie ārsta, jo vecāki dara, ko bērns saka, un rezultāta – nav. Secinājums? Ja gribat savu bērnu glābt, būs vajadzīga ārkārtīga pacietība un metodisks darbs. Bet – tas ir tā vērts.

Dažas nianses, kas vecākiem jāzina par atkarības vielām:

Inhalantu reibums (līmes, šķīdinātāji, aerosoli, benzīns, nitrokrāsas u.c.)

Intoksikācija ar inhalantiem ir līdzīga alkohola reibumam, atšķirību nav daudz:

  • parasti pusaudžiem inhalantu reibumā ir vērojama izaicinoša uzvedība: viņi skaļi kliedz, smejas, kaujas savā starpā, t.i., ja deva nav bijusi pārāk liela;
  • alkohola smakas nav, toties (parasti matos vai drēbēs) var sajust atšķaidītāja – acetona vai benzīna – izgarojumus;
  • pēc reibuma var neatcerēties atsevišķus laika sprīžus, notikumus;
  • ja lieto sistemātiski, apkārtējie novēro, ka garīgā attīstība atpaliek, domāšana palēninās, paliek sliktākas sekmes un uzvedība;
  • tuviniekiem šīs izmaiņas parasti ir grūti ievērot. Tāpēc, ka viņi savu bērnu diendienā redz, bet izmaiņas notiek pakāpeniski, nevis lēcienveidā;
  • ja inhalantus lieto regulāri, āda kļūst pelēcīgi bāla, acu plakstiņi pietūkst, mati un nagi sausi, trausli.

Psihostimulatoru reibums (kokaīns, amfetamīni, efedrons)

Reibuma stāvoklī neparasti kustīgi, kustības – asas, stūrainas. Ātri visu izdara un nevar palikt ne minūti mierā (pozu maina katru sekundi). Ātri runā un pārlec no vienas tēmas uz citu. Paplašinātas acu zīlītes, sausa āda, paātrināts pulss, paaugstināts asinsspiediens. Dažreiz var uznākt stereotipa kustību lēkme. Piemēram, pusaudzis vairākas stundas pēc kārtas var izjaukt un atkal salikt pulksteni vai pārlikt skapī grāmatas. Ja narkomānam ir nauda, viņš reibuma stāvoklī var atrasties vairākas dienas un negulēt.

Pēc tam, kad reibums pārgājis, iestājas nespēks, reakcija palēnināta, eksplozivitāte, garastāvoklis slikts, tajā pašā laikā viņš ir trauksmains, baidās no skaļiem zvaniem. Āda bāla, pārklāta sviedriem, kustības nekoordinētas, nedrošas. Pulss paātrināts.

Narkomāniem, kuri lieto efedronu vai efedrīnu, bieži novēro gludu, nedaudz tūskainu, aveņu krāsas (tumšu) mēli.

Extazy stimulējošais efekts ir vājāks nekā efedronam, kokaīnam. Turklāt tabletes iedarbojas lēnāk nekā injicēta viela, tāpēc reibuma aina nebūs tik izteikta. Tomēr, lietojot regulāri, būs garastāvokļa straujas svārstības un recidīvas halucinācijas.

Kannabis reibums (marihuāna, hašišs, kannabis eļļa)

Marihuānas reibums atkarīgs no daudzuma, kāds ir lietots. Parasti, ja tas nav liels, novēro paplašinātas acu zīlītes, sausumu mutē, seja ir sārta. Šajā reibuma stadijā lietotājs parasti ir kustīgs, daudz smejas, lēmumus pieņem viegli, bezatbildīgi. Valoda paātrināta, neskaidra daudz liekvārdības. Marihuānu un tās atvasinājumus dēvē par “grupveida narkotiku”: ja grupā visiem jautri, arī narkomāns smiesies, ja skumji, – raudās. Līdz ar to, ja kādam pusaudžu grupā būs baiļu lēkme, var sākties panika. Par marihuānas reibumu liecina arī pastiprināta, nedabiska apetīte: pusaudzis vienā paņēmienā var apēst kukulīti maizes vai pat vairāk. Reibuma beigās parasti parādās izteikta miegainība. Uz jautājumiem atbild ar nokavēšanos, ar vienu vārdu. Var sajust degošas auklas smaku. Kustības nedrošas, aptuvenas, ar lielu amplitūdu. Būdams šādā stāvoklī, viņš parasti meklē vientulību, lai nevajadzētu atbildēt uz jautājumiem, jo to nespēj to izdarīt. Stipra pārdozēšana var izraisīt akūtu psihozi.

Opiātu reibums (heroīns, morfīns, opijs, magoņu salmi)

Par opiātu iedarbību liecina:

  • neparasta miegainība nepiemērotās situācijās (ja atstāj viņu mierā, aizmigs jebkurā pozā, periodiski pamostoties). Ja lietotājam kāds uzsauc, viņš tūlīt iesaistīsies sarunā, it kā nemaz nebūtu gulējis;
  • runa lēna, vārdi tiek vilkti, vairākas reizes var runāt par vienu un to pašu, bet tikpat labi var būt dzīvīgs, asprātīgs, ar kuru viegli kontaktēties;
  • ļoti labsirdīgs, pieklājīgs;
  • atstāj izklaidīga cilvēka iespaidu vai arī tāda, kurš par kaut ko aizdomājies;
  • aizmiegot lietotājs var aizmirst par cigareti, kura viņam ir rokā. Tāpēc narkomāniem ar stāžu būs izdeguši caurumi apģērbā;
  • cenšas būt viens pats, visbiežāk izolētā istabā un, ieslēdzot video vai televizoru, aizmieg. Citreiz notiek gluži otrādi: var atrasties sabiedrībā un būt pārlieku uzbāzīgs;
  • acu zīlītes (ļoti svarīgs rādītājs!) neparasti šauras un tumsā nepaplašinās, tāpēc krēslā redze pasliktinās. Āda – bāla, sausa un silta;
  • samazināts sāpju slieksnis, un tāpēc nejūtot var apdedzināties ar cigareti vai karstu pannu;

Reibums nav ilgāks par 8-12 stundām (dažreiz pat 4-5 stundas), un tad sākas abstinence. Šajā laikā lietotājs ir nemierīgs, saspringts, eksplozīvs (bez iemesla), nervozē. Viņam jāatrod narkotikas, tāpēc viņš ir nepacietīgs. Pusaudzis aizbēg no mājām vai kādam zvana pa telefonu. Ja viņam kaut ko jautā, var būt agresīvs un rupjš.

Narkomāns, kuram vēl nav fiziskās abstinences parādības, var abstinenci pārciest mājās, un tuviniekiem liksies, ka viņš vienkārši saaukstējies vai ir kādi kuņģa darbības traucējumi. Viss sākas ar nespēku, drebuļiem, stipru svīšanu un sliktu garastāvokli (ir arī stipri paplašinātas acu zīlītes). Narkomāns uzvelk siltākas drēbes, ieslēdz apkures radiatorus – pat tad, ja mājās nav auksti. Viņam ir iesnas, jāšķauda, nelaba dūša, sāp vēders, var būt arī caureja un naktī nevar gulēt. Ja trešajā dienā viss “pāriet”, tas bieži vien nozīmē, ka narkomāns atsācis lietot narkotikas.

Trankvilizatoru reibums (nomierinošie un miega līdzekļi)

Reibums līdzīgs alkoholam, bet nav smakas. Ja lieto nelielās devās, konstatēt reibumu pēc ārējā izskata ir grūti. Izteikta reibuma gadījumā gan samazinās apkārtējās vides uztveršanas spējas, ir “apdullums” un zūd morālie kritēriji. Atšķirībā no citu narkotiku lietotājiem, trankvilizatoru reibuma cienītāji ir agresīvi un nereti iesaistās kautiņos. Acu zīlītes parasti paplašinātas, āda – bāla (nevis apsārtusi kā pie alkohola reibuma). Pulss – paātrināts. Kustību koordinācija – traucēta, lielām amplitūdām, nestabila. Uzmanība – nenoturīga un ātri pārslēdzas no vienas tēmas uz citu. Runa “neskaidra”, pārāk skaļa. Šādu stāvokli apzīmē par uzbudinājuma fāzi.

Pēc 2-3 stundām narkomāni kļūst miegaini un var aizmigt. Miegs nav ilgs (2-4 stundas), parasti smags, bieži ar krākšanu – līdzīgs alkoholiķa miegam. Pēc pamošanās sāp galva, ir nespēks un vājums. Garastāvoklis – drūms un eksplozīvs. Viss beidzas ar to, ka meklē nākamo trankvilizatoru devu vai alkoholu.

Trankvilizatoru abstinence ir ļoti smaga, slimnieks jūt stipru nespēku, līst auksti sviedri, ir nelaba dūša – līdzīgi kā pie alkohola abstinences, galvas reiboņi, baiļu sajūta un mokošs bezmiegs. Atšķirībā no alkohola atkarības “delīriji” ir reti, iespējami vajāšanas murgi bez halucinācijām, lauzošas sāpes locītavās, biežas komplikācijas, kas ir bīstamas dzīvībai: krampju lēkmes ar samaņas zudumu, kuras ir līdzīgas epilepsijas lēkmēm.

Halucinogēnu reibums (LSD, fenciklidīns (PCP), meskalīns, halucinogēnās sēnes)

Halucinogēnu reibumu vecāki var redzēt reti. Šādā stāvoklī narkomāni parasti murgo, ieklausās neesošās balsīs vai arī ilgstoši vēro tapetes (jo tur viņi redz multfilmas), līdz ar to lietotāji cenšas narkotikas lietot tad, kad vecāku nav mājās. Arī fiziskās abstinences parādības nav tik izteiktas.Par halucinogēnu lietošanu var domāt, ja pusaudzis pārāk daudz uzmanības pievērš filozofijas jautājumiem, izvirza dīvainas sociālas idejas, vairs nekontaktējas ar vienaudžiem, ir noslēgts. Tādas pašas pazīmes var novērot arī pusaudzim, kurš nelieto narkotikas, līdz ar to uzstādīt diagnozi nav viegli. Parasti viņi par saviem pārdzīvojumiem stāsta tad, kad jau ir komplikācijas: psihozes, depresijas, apātija. Bez laboratoriskas izmeklēšanas arī speciālistam grūti uzstādīt diagnozi.