Amanda Aizpuriete
Pasaule ir skaista, kaut arī reizēm tā biedē ar savu neglītumu, ar savu aukstumu un nežēlību. Lai iepazītu pasaules skaistumu, nepieciešams mazliet pacietības.
Ieraudzīt mākslīgo vīziju skaistumu ir daudz vieglāk. Bet tad pasaule pārvēršas spilgti
krāsainā multenē, kurā viss notiek, taču nekas vairs nav atkarīgs no tevis.
Tāda ir izvēle: dzīvot, priecāties par veiksmēm un bēdāties par neveiksmēm, sajust vēja pieskārienus ādai un skūpstīt iemīļoto,- vai arī apmierināties ar imitāciju, ar mākslīgu vēju un sajūsmu, mākslīgu mīlestību un ekstāzi.
Narkotiku doza var likt tev justies kā veiksminiekam, bet beigās tik un tā vajadzēs vai nu ieskatīties acīs patiesībai, vai atdot dzīvi par nākamajām dozām.
Narkotiku brīvība ir melīga, jo brīvs pa īstam ir vienīgi tas, kurš pa īstam dzīvo.
Ieva Lase
VĒSTULE
Šo vēstuli gribu uzrakstīt tiem bērniem un jauniešiem, kuri nonākuši narkomānijas gūstā. Ir ļoti sāpīgi un grūti klausīties ziņas par narkomānijas pieaugumu pēdējos gados mūsu valstī. Es nezinu, kādēļ tas notiek. Vai narkomānija ir slimība, vai to izraisa vecāku nevērība, vai tā ir vēlme aizmirsties, vai to veicina izmisums vai ziņkārība vai arī atvērtās robežas? Pasaule nav vairs noslēgta. Mēs dzīvojam laikmetā, kad civilizācijas sasniegumi ir gan atvieglinājuši cilvēku dzīvi, gan to postījuši. Ir zudušas tās vērtības, kas divām vai trim paaudzēm bija nepieciešamas viņu eksistencei: nav vairs darba tikuma, nav godbijības, nav cieņas citam pret citu. Man pat šķiet, ka visi civilizācijas sasniegumi ir vairāk postoši nekā noderīgi. Nekad vēl visā pasaulē nav bijis tik daudz alkatības, netikumu, vardarbības un pat mežonības. Nauda un vara ir noteicējas par visu. Pats ļaunākais ir tas, ka šī nauda tiek iegūta negodīgā ceļā. Vieni var pētīt kosmosu, izmantot datortehniku, bet citi cieš badu un trūkumu, un tiem, kas alkatīgi tiecas pēc varas, nav nekādas daļas par to.
Cilvēki ir piesārņojuši dabu, iedragājuši dabas noteikto kārtību, un pats skumjākais ir tas, ka tas viss ietekmē mūsu jaunās paaudzes dzīvi – plaukst netikumi, rodas un izplatās jaunas slimības, un daļa no tām ir narkotiku izraisītas. Kā no tām tikt vaļā? Dievs ir radījis pasauli skaistu un patiesi cilvēkam noderīgu, Dievs ir radījis cilvēku darbam, un ir tik daudz veidu, kā padarīt savu dzīvi derīgu, interesantu. Viens īss aizmirstības un vienaldzības mirklis, ko sniedz narkotikas, nav izpostītas dzīves vērts.
Atrodiet sevī tikai gribas spēku tikt vaļā no narkomānijas. Iespēju nav mazums. Tie, kas vēl nav sasnieguši pilngadību, var griezties pie ārsta, doties uz Straupes ārstniecības centru. Jaunieši var meklēt darbu, kas tos interesē, kas patīk. Es saprotu, ka nebūt ne visiem pietiek naudas, lai turpinātu izglītību augstākās mācību iestādēs, bet ir taču dažādi kursi un pulciņi, kur papildināt savas zināšanas. Vajag tikai gribēt. Rūdiet savu gribu, meklējiet dažādas iespējas, kā tikt vaļā no šīs graujošās narkomānijas, kas sadragā jūsu veselību, padara jūs par nožēlojamiem narkomānijas vergiem. Lūdziet, lai Dievs dod jums spēku, vēlēšanos atbrīvoties no šī ļaunuma. Atrodiet sev tādus draugus, kas spētu jūs pozitīvi ietekmēt, mīliet cilvēkus, dabu, skaistumu un kultūru. Atveriet acis un raugieties pasaulē ar labvēlību un mīlestību. Mācieties piedot, nepārmest, neatriebties, un tad jūs varēsiet būt noderīgi sabiedrībai un savai valstij.
Mēs, vecā, aizejošā paaudze, vēlam jums labu, mēs gribam, lai jūs kļūtu par godīgiem, strādīgiem un varbūt pat talantīgiem cilvēkiem. Mācieties saskatīt tās vērtības, kas audzinājušas veco paaudzi, jo tās bija, ir un būs ikviena godīga cilvēka dzīves pamatā.
Nobeigumā gribu jums atgādināt mūsu sen jau mūžībā aizgājušas latviešu rakstnieces vārdus:
Dievs, daba, darbs.
Lūdziet, mīliet un strādājiet, un tad jums tiks dots tas, kas padara cilvēka dzīvi tikumīgu, godīgu un patiesi skaistu. Lai Dievs jums palīdz atrast katram sev piemērotu ceļu, kā atbrīvoties no narkomānijas. Mēs, aizejošie, atstājam jums nebūt ne ideālu pasauli, bet padarīt to labāku, godīgāku, tīrāku – lūk, tā ir jūsu sūtība un man pat gribētos teikt: tas ir jūsu uzdevums un pienākums.
Anda Līce
Nepateikšu tev neko jaunu, vien to, kur meklēt vārdus, kas nerūs un ugunī nedeg, kaut gadu simti tiem auļo pāri un bagātība ar zābakiem spožiem, bet nabadzība ar basām kājām tos bradā. Tie vārdi kā dīgstošas sēklas tik vāri un kā šķēpi mirdz zeltsaules staros un palīdz uzvarēt visilgākā karā, kas ik pa laikam uzliesmo tevī.
Cik uzpūtīgi pa dzīvi iet nauda un manta! Reklāmas skan kā mantras: “Pērc un ēd! Pērc tūlīt! Baudi bez mitas! Iztīri zobus un atkal ēd! Lai miesa dzīro un piepilda dienas un naktis! Fakti par mūžiņiem īsiem un sevis nāvēšanu? Nieki! Nāc līdzi, kaut neesi vēl dīdzis un pumpurus riesis! Nāc līdzi un iesim priecīgi bojā!”
Vai tu nojaut, ka ir kāda cita vēsts? Ja to uzzināt gribi, meklē Dāvida 37. dziesmā. Tur ik rinda rakstīta tieši tev. Lūdzu izslēdz to manī, nospied slēdzi, ļauj ekrānam izdzist un smadzenēm atdzist! Tu esi ilgi no klusuma bēdzis. Klau, ko tev saka viedais, kas arī reiz bija jauns: “Esi kluss tā Kunga priekšā…”, “Pavēli tam Kungam savu ceļu…” , “Atmet dusmas un neļaujies bardzībai…”, “Turies tālu no ļauna un dari labu…”, “Glabā skaidru sirdi un dzenies pēc taisnības…”. Jūti, tā ir kāda cita vēsts, ko ikdienā dzird aizvien retāk! Ikdienā – metāls, metāls, metāls… Avarējušu auto vrakos un sapņos, skatuvēs, kaislību pilnās, un vārdos, kurus tu saki.
Glabāt skaidru sirdi? Tu jau neredzi slepenās ejas, pa kurām daudzveidis ļaunums nāk iekšā. Tu tikai dzirdi, kā reizēm sirds dauzās no bailēm mūžības priekšā. Pat svarcēlājs nespēj viens pats savu sirdi pacelt. Pavēli tam savu ceļu, kas še radījis visu, ne ļaudīm, kas radīto lieto un nieko. Dzīve patiešām top skaista, kad Gars tevi aizskar. Pilna un liela top dzīve un brīva no bailēm.
Redzi, nepateikšu tev neko jaunu, vien to, ko zinu no savas dzīves – Grāmata – Bībele šķiras vaļā tai vietā, kur saruna sākas ar Dievu un sevi. Un viss lielais tad klusumā notiek ij tad, ja esi ilgi no viņa bēdzis.
Astrīda Beināre
VAI
Tu gribi rīt būt dzīvs vai miris? Tikko Vācijā redzēju, ka no saindēšanās ar narkotikām mira kāda miljonāra vienīgais bērns – sešpadsmitgadīgā Gabriela. Glābt vairs nespēja nedz nauda, nedz Sargeņģelis, jo ar pirmo narkotikas “pagaršošanu”, ziņkārības dzīta, meitene savu dvēseli jau bija atdevusi sātanam.
Viņas pēdējie vārdi bija:
– Ak, ja vien es spētu sākt dzīvi no jauna, es… tam… visam… nekad, nekad nepieskartos… .
Izvēle ir tavās rokās. Tikai un vienīgi viss ir atkarīgs no Tavas gribas… .
Dzīvot vai mirt?!
Arnolds Klotiņš
PATS SEV KUNGS
Kā izturas stiprs, vīrišķīgs cilvēks?
Eiropas civilizācijas garīgie tēvi senie grieķi Platona personā atbild tā: viņš ir emocionāli līdzsvarots, noturīgs, allaž gandrīz vienāds, nekrīt galējībās, viņa psihe ir kā trenēts ķermenis, paša spēkiem labi vadāma.
Vai šāds cilvēks šodienas Latvijā mēdz būt jelkādā vērtē?
Pavērojot, ko mums ceļ priekšā bērnu un pusaudžu žurnāli, jauniešiem adresētie raidītāji un mūzikas industrija, tā vien liekas, ka visbiežāk tiek darīts viss, lai cilvēkā iedēstītu gluži pretējas īpašības. Nudien jāsecina, ka šie Latvijas garīgās atmosfēras veidotāji par mūsdienīga jaunieša ideālu izvirza mākslīgās uzbudināšanās kāru cilvēciņu, kas drebelīgi svaidās starp dažādu sensāciju izbaudīšanu – visvairāk sakarā ar popmākslas zvaigžņu (vai arī tikai meteorītu) guļamistabām. Vēl viņam iesaka būt dullam. “Dullosimies!”, burtiski tā aicina popmūzikas reklāmsaukļi. “Dulla diena”, tam atsaucas kārtējās audiokasetes nosaukums. Tas arī viss. Tādi jēdzieni kā domāšana, darbs, zināšanas ir no jaunatnes žurnālu lappusēm pilnīgi izzuduši. Zinātni vai racionālas zināšanas par pasauli lielie laikraksti tikpat kā nemaz neaplūko, nemaz jau nerunājot, ka Latvijā jau gadiem vairs nav atbilstoša populārzinātniska žurnāla.
Vai tā notiek tāpēc, ka jauniešu presi vada slikti cilvēki? Nē, bet viņi piemērojas rietumnieciskās pop-periodikas principiem, kur izdzīvo visupirms tie izdevumi, kuri iztop lasītāju vājībām – tām vājībām, kuras paši šie žurnāli līdz ar to veicina. Cilvēks ir vājš tais brīžos, kad viņš nesaņemas, lai analītiski domātu, pats sev atšifrētu dzīves mīklas, bet ļaujas piedāvātajam iracionālas dullošanās skurbulim; kad viņš tā vietā, lai gūtu gandarījumu pats savas dzīves veidošanā, pieņem piedāvājumu to kompensēt ar tīksmināšanos par citu dzīves pikantērijām un uzpūstām sensācijām. Tāds apmāts cilvēks ir vieglāk vadāms, viņš nav pats sev kungs, ar viņu vieglāk manipulēt. Arī politiski manipulēt, bet galvenokārt jau – ekonomiski no viņa var gūt labu peļņu. Neaizmirsīsim, ka popmūzikas industrija ir viena no visbagātākajām pasaulē. Migla un dūmi, kas tiek pūsti no estrādes tās pasākumos, ir ne tikai fiziska parādība.
Pilnīgi nepamatoti šim lienošā iracionālisma skurbulim tiek piedēvēts īpašs modernas eiropiešu vai amerikāņu kultūras prestižs. Šo rindu autoram reiz bija izdevība kādā vispasaules radio producentu sanāksmē Kanādā klausīties vairākus ASV zinātniekus, masu kultūras speciālistus. Tie vienā mutē apliecināja, ka tam, ko popmūzikas industrija pasludina par amerikānisku, nav nekāda sakara ar to ļaužu miljonu kultūru, kuri ar savu smago ikdienas garīgo un fizisko darbu nodrošina ASV ekonomisko varenību, tā nav īstā amerikāņu kultūra ne saturā, ne formā, bet te ir darīšana ar popindustrijas lielo kompāniju (MTV un citu) mākslīgi uzpūstu psihodēlisku monstru, lai gūtu peļņu no apmātām ļaužu masām.
Bet kāpēc to izklāstīt, ja jārunā par narkotikām? Tāpēc, lai mēs apzinātos, ka brīdī, kad narkomānijas kandidāts ievada vēnā pirmo šļirci, viņu šim solim jau lielā mērā sagatavojusi visa iracionāli orientētā ikdienas garīgā atmosfēra, un narkomānija ir tikai personību kropļošanas galējais rezultāts. Tur, kur domāšanas un dzīves racionālas veidošanas vietā par galveno vērtību pasludināta tās bezdomu patērēšana un baudu kults, narkotizēties var it viss. Interesanti, ka pat sportu komerciālie saziņas līdzekļi vairs nepasniedz visupirms kā kustību, fiziskas aktivitātes un veselības garantu, bet galvenokārt veicina ap to masu psihozes atmosfēru.
Masu psihoze – viens no iracionālās popkultūras stūrakmeņiem. “Visi dara tā” – šis šērminošais princips bieži ir noteicošais arī pirmajam dūrienam vēnā. No šī brīža tu, cilvēk, nekad vairs nebūsi stiprs un vīrišķīgs, pats sev kungs. Dabisku dzīvesprieku izraisošo adrenalīna pieplūdumu asinīs, ko, tavu paša dziedzeru sarūpētu, tev sniedz padarīts darbs, jauniegūta atziņa un doma, sports, mākslas radīšana vai baudīšana, – to tagad nomāks rupja ķīmiska iejaukšanās tavu dziedzeru un smadzeņu kompetencē – lielākoties jau molekulu līmenī. Atņemts tiks pats vērtīgākais – cilvēka smadzeņu dzidrā skaidrība un neatkarība. Bet jau drīz – atņemts arī tu pats.
Pret to ir jānostājas katram pašam ne tikai tad, kad liek jau rokās šļirci, bet daudz agrāk – tad, kad tevi par tādu kā īsti neko nedomājošu, visu apsmejošu, “uz augšu pasistu” cilvēciņu neviļus veido komercraidstaciju dīdžeju valšķīgā, ja ne izlaidīgā muldēšana. Vai arī – kad banālu popdziesmiņu izlēkātāja seklos dzīves uzskatus tev pasludina par alfu un omegu un – galvenais – kā pārākus par tava paša izdomātajām domām.
Patstāvīgs, stiprs un vīrišķīgs cilvēks Latvijā nav cieņā tikai pašā dzīves virspusē, turpretī – būsim atklāti – sirds dziļumos visi pēc tāda ilgojas. Protams, vīrišķīgus raksturus gaida visupirms no zēniem. Taču katrā zēnā to meklē arī meitenes, bet viņām jāviļas, ja zēns šai ziņā nav uzdevuma augstumos, un tad problemātisks kļūst arī viņu, meiteņu, liktenis. Tas ir ceļš uz strupceļu.
Pusaudzim, kurš šodien grib būt pats sev kungs, nākas nostāties pret dzīves narkotizāciju kopumā, un tā būs cīņa arī pret narkotikām tiešā nozīmē. Cīņa ir tā vērta, jo pretinieks ir neiedomājami stiprs – sākot ar pavedinoši guldzošajām dīdžeju balsīm un beidzot ar labi apbruņotām, nelegālas plantācijas un ķīmiskas rūpnīcas apsargājošām narkopartizānu armijām. Un baņķieriem, kuri tās koordinē. Neviens no viņiem nevēlas, lai katrs no mums būtu pats sev kungs. Tomēr arī šī cīņa nav bezcerīga. Jo kamēr cilvēka gars ir dzīvs un nav mākslīgi sagrauts, galu galā tam nekas nav par grūtu.
Jānis Baltvilks
VISI DARA TĀ
Visi dzīvo Eiropā. Saldajā Eiropā.
Visi eiropieši priecājas rokfestivālos, tomēr dažiem
dažreiz ir bēdīgs prāts.
Kad eiropieši priecājas vai kad viņiem ir bēdīgs prāts,
Viņi lieto narkotikas.
Tu arī gribi būt īstens eiropietis un dari tāpat.
Ja tu esi pūļa cilvēks.
Ja tu neesi patstāvīgi spriest spējīga personība.
Ja tu neesi tu.
Ja tevis nav.
Ja tu esi tikai trauks, kurā saliet kaut kādu draņķi.
Draņķi, kas tevi vadīs, rīkos, kūdīs.
Draņķi, kas tev liks darīt to, ko tu uzskati par
Sliktu, riebīgu, noziedzīgu.
Draņķi, kas tevi saņems tik ciešā satvērienā,
Ka tev būs grūti no tā izrauties.
Vai tu to gribi?
Vai tu saproti, ka narkotikas ir ne vien Eiropas,
Bet visas cilvēces lāsts?
Vai tu negribi palīdzēt vismaz Eiropai tikt no tā vaļā?
Turot sevi skaidru.
Pats sevi.
Būt tam, kas tu esi.
Būt tādam, kāds tu esi.
Jānis Liepiņš
MEITIŅAI UZ SLIEDĒM STARP GULŠŅIEM
Nevaļniece!
Ar tādu savādu vārdu vecais Eļģers uzrunāja kalpu kārtas sievieti. Vai nu Tu esi bagātu vai nabagu ļaužu, kalpu kārtā tevi notur nespēja pārvarēt stāvokli, kurā nevis Tavi vecāki, bet Tu pati esi sevi nolikusi, kalpodama māņu un īslaicīgai labsajūtai. Nevar būt, ka ieģipsētā roka sākotnēji tik gauži sāpējusi, lai sāpju remdēšanai būtu bijis nepieciešams kāds miega magones preparāts. Drīzāk gan roka cieta, savu daiļu ķermeni un tikko sākušos dzīvi lēti metot prom, tādējādi cerot tikt pie viegluma. Bet tu jau pati tagad ģied, cik smags izvērties sākotnēji tīkots eiforiskums. Tas, raugi, izrādījies tik īslaicīgs, ka ciska jāsabaksta kā siets. Bet cik daudz Tu iegūtu, ja Tavas kājas būtu tādas kā tad, kad tās bija elastīgas un rožainas un zēni tās aptvert tiecās vīrišķā iekārē. Nevar būt, ka Tu sāki injicēt uzbudinātājus un eiforijas radītājus tādēļ, ka zēni tevi ignorēja. Tāda atgadīšanās ir gluži neiespējama, viedējot, cik daiļuma Tevī ir savulaik bijis un cik vēl palicis. Pašlaik Tev uzmanību var pievērst tikai tāds puisis, kas vai nu pats sadzēries zāles vai satempies degvīnu. Ja Tu saņemtos un jaudātu kaut mirkli izjust, cik baudas dod apzināšanās, ka Dievs Tevi radījis kā Botičelli savu Afrodīti, tad pārējās – ekstātiskās – baudas rastos kā dabisks turpinājums.
Un vajag taču tik maz: piecelties no mēslaines, nomazgāties un mesties glābēju rokās! To ir vairāk nekā Tu savā īsā dzīvē esi tiekusies noliegt.
Modris Tenisons
DZĪVO!
Audz, attīsties un pilnveidojies!
Neapstājies ne mirkli!
Pasaule ir bezgalīga un veidi, kādā viņa izpaužas, nav pārskatāmi.
Tieši tāpat ir ar Tevi – Tevī ir bezgalīga Pasaule. Kā var To izpaust?
Ļauj, lai runā Tavi darbi. Tad Gods ies pa priekšu. Un varēsi godināt Citus.
Kas Tu un no kurienes nācis? Paskaties apkārt, pieņem un izproti To.
Ieklausies sevī.
Tu esi, sāc Savu dzīvi un meklē Ceļu, pa kuru iet?
Atrodi pasaulē to, kas uzrunā Tavu sirdi, saskaņojies ar to, un tad ej.
Tas ir Sirds ceļš. Mīlestība ir bezgalīga. Un lai kur Tu pasaulē ietu, nepazaudē Taciņu uz Sirdi. Lai ko Tu Pasaulē redzētu, turi Skatienu tīru. Tu jau zini – caur acīm Dvēsele runā.
Visi ceļi vaļā, durvis nav aizslēgtas. Jautā! Tev tiks atbildēts.
Ieklausies sevī.
Ļauj, lai Sirdsbalss runā. Attīri Valodu un runā skaidri. Ņem stipros Vārdus un
liec tos lietā. Jautā, durvis pašas vērsies. Tev ir spēks, tik netaisi durvis ciet.
Sirdsskaidrība dota, lai redzētu, uzskatītu Pasauli – acīs turi tīru Pasauli.
Tu esi, sāc savu dzīvi un meklē ceļu, pa kuru iet?
Ieklausies sevī.
māksliniece Ināra Liepa
PAIJA NAV MAIJA
un arī nav slinkā meita no Brigaderes pasakas. Sen senos laikos par paijiņām sauca mīļlietiņas jeb vienkārši rotaļlietas. Un es pieļauju domu, ka 19.gadsimta sākumā diezin vai kādā lauku sētā bērnam bij lepna porcelāna lelle vai plastmasas lego. Tajā laikā bērni spēlējās ar mīļām mammas šūtām lellēm, kuras bija mīļas tāpēc, ka tika darinātas ar rokām. Un vēl bija burvīgi tēva darināti koka zirdziņi, vectēva taisīta koka leļļu gulta un vēl, un vēl
Es varētu Tev stāstīt vēl daudz ko par šīm burvīgām leļļu lietām, bet pietaupīšu šo stāstu tai reizei, kad apciemosi mani leļļu galerijā, kas nu jau pavisam reāli top Valsts Leļļu teātrī, kurā, cerams, palaikam iegriezīsies arī Tu, jo ap Ziemassvētkiem visus gaida ļoti patīkams pārsteigums – ne tikai maziem bērniem
Lai Tu saprastu, kādēļ es piekritu uzrakstīt šo rakstiņu, gribu pastāstīt par kādu sapni, kurš ir izsapņots vairāk kā 10 gadu garumā. Kad es biju maza meitene, man nemaz tā nepatika spēlēties ar tām lellēm, kuras bija manā rotaļu kastē. Biežāk man gribējās savākt kaut kādas lupatiņas, kociņus, stieplītes un uztaisīt lelli pašai. Viņa, protams, nebija ne tuvu tik krāšņa kā Bārbija, bet tā bija mana lelle, un tādēļ vismīļākā. Un tā gadu no gada, līdz pamazām mana aizraušanās pārvērtās par manu profesiju. Profesija, kura ir mazliet neparasta, jo esmu leļļu māksliniece, kurai ļoti gribējās, lai lellēm Rīgā ir sava māja. Braukājot pa pasauli un ciemojoties pie Trollīša Mumina, pie Pepijas garzeķes, pie antīkām lellēm pasaules leļļu muzejos, es vienmēr iedomājos, kā būtu, ja
Un tā piepildījās ārkārtīgi pārdroša ideja izveidot Rīgā leļļu salonu Paija. Tici, man nebija ne mazākās sajēgas no biznesa lietām, bet man bija mirdzošas acis, runājot par savu sapni, un ļoti liela pārliecība, ka šādam salonam jābūt. Un tā pamazām šī ideja piesaistīja daudz jauku cilvēku, un salons tapa. Mēs uzdrošinājāmies pārdot paštaisītas lelles, kuras aizceļoja uz daudzām pasaules valstīm. Es esmu ļoti priecīga, iedomājoties, ka kādā Japānas vai Somijas mājā dzīvo maza Latvijas paijiņa, jo arī tā mēs varam pastāstīt citiem par savu valsti, tās kultūru un tradīcijām, un lai arī šobrīd salona vairs nav, tas ir tikai pagaidām, jo labām idejām ir lemts atgriezties, un es ceru, ka jau šogad uz Ziemassvētkiem varbūt kādam no Jums zem egles būs kāds Paijas nieciņš.
Sapņojiet un ticiet, ka piepildās vistrakākās idejas, ja vien to ļoti, ļoti vēlas. Un ne jau alkohols vai narkotikas ļauj izgaršot dzīves garšu. Tici, pasaulē ir daudzkārt interesantākas lietas, kuras novēlu Tev iepazīt. Uzdrošinies arī Tu! Uz tikšanos Paijā!
Juris Zvirgzdiņš
KAŅEPES ŠALC VĒJĀ
Kā asins lāses rudzu laukā zied magones. Debesīs mirdz nokaitēta Saules ripa. Sarkans ferrari, ķeltu tetovējums uz pleca, blakus tev pieglaudusies Naomi Kembela, viss ir cool. Sārts flamingo lido pretī saulei. Skola ir stulba, skolotāji ir stulbi, vecāki tevi nesaprot, viens tavs draugs bija sakarīgs, tagad sapinies ar tiem HARE KRIŠNA, meitene, ar kuru tu satikies, aizbrauca uz Vāciju, tavs vecais ar visu savu augstāko izglītību sēž bez darba, muterīte pelna piecdesmit latus un no rīta līdz vakaram lamā valdību, Ādamsonu, Šķēli, viens vienīgs stulbums visapkārt
Pats tu jūties kā kretīns, viss tev ir apriebies, tu esi tukšs
Tur kristiānijā
Pie vieglajām narkotikām nepierod
Viss ir pupu mizas
Viss pie kājas
Steidzies dzīvot, jo ilgi tu būsi miris
Džimijs Henriks, Džims Morisons, Dženisa Džoplīna
Apkārt skan sirēnu balsis. Tas ir kruti, nu pamēģini, no vienas reizes jau nekas, visi tā dara, pieslēdzies,
Tevi durī, tev pārdod melus.
– Devu! Devu! – kauc tavs organisms, tu locies kā tārps, vāļājies netīros pritonos, smirdi un pūsti.
Norauties? Tas izdodas vienam no simta
Rehabilitācija? Tur vajag vispirms pašam ticēt un gribēt
Tu laidies pa straumi, tu slīksti. Sabiedrība? Bezmaksas vienreizējās lietošanas šļirci, jā, to tev iedos. Tavas asinis piesūcas ar draņķi, pil un pārvēršas dolāru kontos, ofšoru kontos, tu esi kļuvis par drags dīleru vergu. Tu esi piekāsts un izdrāzts, viss ir cauri.
Ferāri, kāds stulbums, Naomi mīlējas ar citu, sārtais flamingo ir aizlidojis. Nu, muterīte raudās
Zied magone. Kaņepēs čivina zvirbuļi. Saule spīd kā spīdējusi. Žēl, protams, tu biji dizgan sakarīgs vecis
Bet tā bija TAVA IZVĒLE. Tu taču tajā PIRMAJĀ REIZĒ varēji pasūtīt tos tavus draudziņus dirst, rupjība būtu vietā, tu varēji!
Sabiedrība? Draugi? Vecāki? Es? Palīdzēt – jā, bet izvēle ir tava. Es negribu lasīt sprediķus, tie skanēs stulbi. Ko vēl? Nezinu. Vārdi, vārdi, vārdi
Darīt vai nedarīt kaut ko vari tikai tu pats.
TURIES
Jānis Elsbergs
AIZMIRSTIE RĒĶINI
“Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?
Ne tu man pēdējā, ne es tev pirmais.”
Knuta Skujenieka parodija par Raini
Izdegusi spuldzīte māca neizdegušo
Visādas banālas līdzības nāk prātā, kad nu esmu piesēdies, lai pildītu solījumu un uzrakstītu par narkomāniju, jo visai labi taču pazīstu vienīgo legālo narkotiku – alkoholu – un atkarību no tā.
Ir pagājis 1996.gada pavasaris un mana pirmā vizīte pie narkologa. Ir gājis laiks. Nu jau pāris gadus varu teikt, ka esmu gandrīz ticis galā ar atkarību – gandrīz, un tā tas paliks līdz pat kapam, jo narkotiska stāvokļa brīnumainais vieglums katram it kā atveseļotajam rēgojas kā šībrīža “šeit un tagad” atrisinājums, it īpaši grūtākos dzīves brīžos, un vieglāk par vieglu ir aizliet vai aizdūmot sasniegtās robežas “trīs gadi bez alkohola”, “gads bez narkotikām”. Vairākas reizes esmu pārliecinājies, cik tas ir viegli.
Desmit dzīves gadi – tādā mērogā mani un atkarības rēķini. Tagad man ir trīsdesmit viens. Neko skaidru un pārliecinošu es pateikt nevaru. Neiet tie gali kopā. Var jau būt, ka mana pirmā ģimene šā vai tā būtu izjukusi, var jau būt, ka neārstējamā slimībā, astmā, es šā vai tā būtu iedzīvojies, var jau būt, ka izglītību šā vai tā nebūtu pabeidzis studentam pienācīgos gados. Lielie rēķini ir grūti pierādāmi. Sīkos rēķinus – pēkšņi atklāju, ka neatceros.
Neatceros skaitļus un faktus, kas bija kā iegravēti smadzeņu rievās. Kādās cenās bija kuras šņabja un aliņu šķirnes, cik apgriezienu kuram aliņam un stiprinātam dzērienam bija, kāda bija labākā metode, ja neiznāca, piemēram, plakanajam – vai šņabja sotaks un aliņš pa virsu vai otrādi? Laikam papriekšu sotaks – jāieklāj oderīte. Kaut ko jau atceros. Tomēr maz.
Pa ceļam uz darbu vajag ieraut, lai vieglāk “to stulbumu” izturēt. Īsti neatceros, kuras bija tās vietas, kur mēdzu iestiprināties. Neatceros, tikai mēģinu iztēloties visādas dilemmas nelielo naudas summiņu ietvaros. Ņemt piecdesmit un kožļeni svaigai elpai vai tomēr sotaku, lai kādu brīdi ilgāk turas? Vai spēja pastrādāt zuda pēc trešā vai jau otrā simta? Vai atmiņas zudumi sākās pēc piektā vai jau pēc ceturtā?
Neatceros un viss.
Dainis Īvāns
SVEICIENS TEV, KAS GRIB BŪT BRĪVS!
Kad pēc nedēļas pilsētā ieeju mežā, jebkurā zināmas pirmatnības ainavā un ieelpoju relatīvi nepiesārņoto gaisu, man parasti reibst galva. Tas ir uz īsu brīdi, līdz pārņem svaiguma sajūta, miers. Uzbāzīgo reklāmu, masu vēstoņu, elektrisko tīmekļu vispusības un skaļuma piesārņotā apziņa it kā pati no sevis izskalojas. Tas ir uzmundrinājums dzīvot.
Iespējams, zemapziņā cilvēks to meklē arī tad, kad ķēries pie individuālās piesārņošanas līdzekļiem – narkotikām – ilūzijām par aizbēgšanu, atbrīvošanos un aizmiršanos. Es nezinu, man nekad nav bijis pat vēlēšanās tās izmēģināt. Kad drūmākos brīžos kāds piedāvājis “dzesēt” sāpes “parastajā” veidā, vienmēr esmu atteicies, jo zinu, ka no tā kļūs vēl sliktāk. Kad bērnībā puikas pēc peldes lauku ezerā uzpīpēja, man šķita, ka tā ir ūdenī piedzīvotā un baudītā sagandēšana. Jutos labi dabiskajā ķermenī, un vairāk neko nevajadzēja. Nav taču nekā jaukāka, pacilājošāka par dzīvošanu ar paša fiziskajiem un garīgajiem spēkiem, neļaujoties centrālo nervu sistēmu un apziņu čakarējošiem stimulatoriem, varas propagandai, patērētāju sabiedrības kultiem un kultiņiem. Tas viss ir viens un tas pats.
Gan īsie “nirvānas” mirkļi, gan ilgstošie “kaifojumi” un “plostojumi” drīzāk varētu būt sava no dzimšanas lieliskā dabiskuma pazemošana. Pat alpīnismā īsti vērīgi skaitās tie virsotņu iekarojumi, kas sasniegti bez skābekļa maskām. Bet kas gan retinātā gaisā ir skābekļa maska salīdzinājumā ar “nieka” zālītes dūmu normālos apstākļos?
Man nācies uzklausīt alkoholiķus un narkomānus, kas sevi attaisno ar grūto dzīvi, ar fiziskām un garīgām sāpēm, uzmanības un mīlestības trūkumu. Nāk kaimiņš galīgi pilnā un gaužas, ka viņam pēc darbiem Černobiļas katastrofas seku likvidēšanā sāpot kauli, bet kad iedzerot – nē. Smirdīgs grīļojas sašpricējies intelektuālis un gaužas, ka viņu nemīl, ka dzīvot nav jēgas. Jau kuro reizi slimnīcā kā hronisks alkoholiķis ievests, reiz cerīgs un talantīgs dzejnieks skaidro, ka viņu līdz kārtējam kritienam grāvī novedis smagais darbs un mazā alga. Viņu balsīs skan fantastisks egoisms, un man vairs nav viņu žēl, jo, vairākkārt vīlies solījumos, viņiem neticu. Ir taču cilvēki, kam, sāp vēl vairāk, kas cieš vēl dziļāk, kam klājas vēl grūtāk, bet, kas saglabā dzīves uztveres skaidrību, nesaļimdami gļēvumā.
Un es tiešām nezinu, kāpēc nekad neesmu vēlējies mākslīgi apreibināties, kāpēc man no tā meties nelabi. Tas jau nenozīmē, ka esmu “pareizais” vai “labiņais”, vai “svētais”. Manuprāt, ne tikai dzīves vienreizības, bet arī grēka garšu, arī sāpju jēgu, arī nožēlas smeldzi nav iespējams saprast ar dullu galvu. Nē, arī to, kas ir īsts “dullums” droši vien vairs nespēj saprast dūma, pulverīša, glāzītes, šļircītes vergs.