Agrāk vai vēlāk narkotiku lietotājam nākas meklēt ārstu palīdzību, jo veselības traucējumi un citas problēmas ir pārāk samilzušas.
Daudzi ir ārstējušies ne vienu reizi vien, bet atkal un atkal atgriežas vecajā vidē, pie vecā netikuma. Viņi vairs netic, ka ir iespējams izrauties no narkotiku purva.
Bet daudzi tic un cenšas. Dažas nedēļas bez heroīna var šķist nenozīmīgs sasniegums, bet katrs ceļš sāks ar pirmo soli. Šeit daži jaunieši dalās pārdomās, kāpēc gribētu dzīvot bez narkotikām un mēģina izvērtēt narkotiku lietošanas negatīvās sekas. Viņu domas apkopojusi psiholoģe Jelena Arness. Lai Jums veicas!
T. 20.g.v., heroīnu lieto 1,5 gadus, nelieto 20 dienas, beigusi motivācijas programmu.
Pēc tam, kad sāku lietot narkotikas, attiecības ģimenē izmainījās uz slikto pusi. Es pazaudēju savu tuvinieku uzticību, kontaktēšanās vieglumu, ko es baudīju līdz tam.
Draugi, kuri nelieto narkotikas, ar mani kontaktējas nelabprāt
Pati sevi sāku mazāk cienīt, no tā brīža, kad pirmo reizi injicēju heroīnu. Dažreiz ir kauns, un nosodu sevi, ka es stiprs pēc būtības cilvēks nevaru pārvarēt savu vēlēšanos lietot narkotikas.
Es gribu pārtraukt narkotiku lietošanu, tāpēc ka:
1. Negribu bojāt savu veselību.
2. Gribu sevi cienīt.
3. Negribu sāpināt savus piederīgos.
4. Gribu pabeigt izglītību.
5. Gribu būt normāls, laimīgs cilvēks.
6. Gribu, lai mana māte atkal ar mani runātu.
7. Es gribu strādāt, nodarboties ar to, kas patīkams, izveidot ģimeni.
N. 15.g.v. 8 mēnešus, lietojot heroīnu, 7 dienas atrados motivācijas nodaļā.
Man ir saspringtas attiecības ar vecākiem. Māte pēdējā laikā palikusi ļoti nervoza, tāpēc ka patstāvīgi pārdzīvo par mani. No heroīna lietošanas daudz problēmu ģimenē, visu laiku jautā: Kur Tu biji un ar ko? Es visu laiku meloju, izlocījos, centos izmānīt kādu latu. Vecāki, kad uzzināja, ka es lietoju heroīnu vairāk naudu nedeva. Atkarība attīstījās aizvien ātrāk un kļuva stiprāka, tad es sāku zagt naudu, nest ārā mantas no mājām, ieķīlāt tās lombardā. Pašreizējā brīdī, māte netic nevienam manam vārdam, un kļūst arvien nervozāka, jo pārdzīvo par mani. Ģimenē visu laiku skandāli, strīdi, un man grūtāk pārtraukt lietot narkotikas. Vienā vārdā sakot, attiecības ģimenē uz sabrukšanas robežas.
V. 20 g.v., problēma ar heroīnu 1,5 g., narkotikas nelieto jau 14 dienas, izgāja Motivācijas programmu.
Lietojot narkotikas, es pazaudēju visus draugus. Zaudēju sev tuvu cilvēku un draugu uzticību. Stipri izmainījās mana uzvedība, es kļuvu nelīdzsvarots, ko īpaši varēja novērot apkārtējie. Man vajadzēja aizvien vairāk naudas, zaudēju darbu, izveidojās parādi, sāku iznest mantas no mājām. Sevi par slimu neuzskatīju, līdz nokļuvu slimnīcā un satiku sev līdzīgus. Es sapratu, ka esmu slims un manu slimību sauc atkarība no narkotiskām vielām. Es varētu nosaukt simts iemeslus, kāpēc vajadzētu pārtraukt narkotiku lietošanu, bet pietiek ar vienu, tā ir pašnāvība, un to esmu sapratis.
– Es gribu dzīvot normālu dzīvi, kādu dzīvoju agrāk, līdz atkarībai no narkotiskām vielām.
– Es gribu dzīvot to cilvēku dēļ, kuri man bija dārgi agrāk.
– Es gribu atrast normālu darbu, galvenais, lai tas būtu interesants, pat, ja aizņemtu visu manu laiku.
– Es gribu izbeigt notikušo, uz visiem laikiem.
D. 15 g.v., heroīnu lieto 8 mēnešus, narkotikas lietošanas stāžs 2,5 gadi, nelieto 20 dienas.
Attiecības ar vecākiem uz šo brīdi ir saspringtas. Viņi par mani uztraucas, visu kontrolē, neuzticas. Vecāki grib, lai uz visiem laikiem pārtrauktu lietot narkotikas, un kļūtu normāls cilvēks. Pašlaik es saprotu, cik daudz viņi par mani uztraucas, un centīšos, lai narkotiku lietošanu neatkārtotos.
Līdz tam brīdim, kad vecāki nezināja, ka es lietoju narkotikas, mūsu attiecības bojāja, ka no mājām pazuda nauda, zelta rotaslietas, ka es nebiju mājās.
Pēc motivācijas programmas kursa, es centīšos vecākiem veltīt vairāk uzmanību, vairāk viņus atbalstīt. Negribu, ka viņi varētu domāt, ka es atkal nokļūšu šajā purvā atpakaļ, negribu, ka viņiem manis dēļ būtu problēmas.
D. 19 g.v., heroīnu lietošanas stāžs 1 gadu, narkotikas nelieto 3 nedēļas, izgājis Motivācijas programmu.
Kad sāku lietot narkotikas, es centos to slēpt no radiniekiem. Centos atnākt mājās vēlāk, kad vecāki jau gulēja. Māte sāka uztraukties, kur es pazūdu, prasīt ar ko es pavadu laiku. Par šo tēmu es negribēju ar viņu runāt, un rupji atbildēju , lai man liek mieru. Mans tēvs alkoholiķis, ar viņu biju sastrīdējies un viņam bija vienalga, kas ar mani notiek. Māte stipri pārdzīvoja, negribēja nekur laist. Kad es atnācu vēlu mājās viņa nekad negulēja, un gaidīja mani. No rīta māte jautāja: Vai Tu nelieto narkotikas?, Kādas man ir problēmas? Es vienmēr uzsprāgu, un atbildēju, ka problēmas nav, neko nelietoju. Kaut gan likās, ka māte zina par to, bet negribējās par to runāt. Man bija ļoti žēl māti, ka es viņai tik slikts. Pagaidām viss lēnām risinās, ceru, ka tā turpināsies un nākotnē viss būs kārtībā.