Fragments no Arņa Terzena stāstu krājuma

Mazs, apsūbējis santīmiņš

Es viņu ievēroju jau ienākot iekšā. Šī ir nomaļa kafejnīca, patālu no centra, tomēr iecienīta, tāpēc gandrīz nekad nav tā, ka būtu pilnībā tukša un klusa, kā varētu gaidīt. Arī cenas nedaudz zemākas par centra iestādēm, par ēdieniem un kafijas kvalitāti nav jāsūdzas – gan pati kafija, gan tās pagatavošanas ierīces tādas pašas, kā vislabākajās iestādēs, toties te allaž ir bezgala omulīgi, jo īpašnieks ir aptuveni manas paaudzes cilvēks, nedaudz pāri trīsdesmit, tāpēc fonā vienmēr skan ne pārāk skaļa, bet laba, mūsu paaudzes izpratnei par mūziku atbilstoša, mūzika. Interjerā arī ir kaut kas no tā, kas man pašai vislabāk patīk – nav pārspīlēta modernisma, nav slāviski sabiezinātā, eklektiski košā krāsojuma un uzbāzības, toties ir liega pustumsa, mazi, balti galdiņi ar tautiskā stilā ieturētām, neuzkrītošām sedziņām, degošas svecītes, gaumīgi dekorējumi, aiz loga neskan tramvaju rībēšana un citi urbanizācijas trokšņi.
Viņu varēja pamanīt tāpēc, ka šķietami neiederējās šai vidē. Pirmā doma – par jaunu. Tik tiešām, šāda izskata jaunieši, manā uztverē faktiski saucami par tīņiem, parasti uzturas centrā, tup turienes krodziņos, vai slīpē apstādījumu malas, sēžot ar alus pudelēm rokās, vai – gluži apzināti demonstrējot tikai sev saprotamu spītu, pirms viņu liktenīgās dzimšanas iedibinātās, pagaidām vēl nepieņemamās kārtības normu nicinājumu – iekārtojušies pašā zāliena vidū, protams, laiskā bezdarbībā. Bet vēl bija arī savādais mirdzums viņa acīs, tieši tas pievērsa manu uzmanību. Ienākot, uzmetot paviršu skatienu visapkārt, vispirms lai sameklētu brīvu galdiņu, mūsu skatieni sadūrās. Patiesību sakot, jau uzreiz nojautu, ka te kaut kas būs, kaut kas notiks. Nekas slikts nenāca prātā, tikai nojautu, ka kaut kas būs. Varbūt tās bija tikai patīkamā stresa izraisītās aizdomas, mūžīgās, ķecerīgi saldās bažas par pieķeršanu, jo galu galā šeit atrados gana noziedzīga iemesla dēļ, bet varbūt bija kas cits. Katrā ziņā viņš uzreiz necēlās kājās, nenāca klāt tieši man. Viņš turpināja dīki tupēt savā vietiņā, meta savādus acu zibšņus visapkārt, nopētīja daudzus, taču skatiens aizvien atgriezās pie manis. Nevarētu teikt, ka jutos neomulīgi, taču prātu tomēr nodarbināja kaitinoši racionālas domas – vai viņš mani pazīst; vai viņš nav kāds man maz zināms vīra draugs; vai varbūt kāds no maniem bijušajiem audzēkņiem, krietni paaudzies, izmainījies līdz nepazīšanai?

Mans slepenais draugs kavējās, bet tas nebija nekas sevišķs un jauns – aizņemts darījumu kārtotājs, kuram allaž pie rokas mobilais telefons, kuru mēdz izslēgt tikai… nu ja, tikai tajos brīžos. Viņam patika romantika, asi piedzīvojumi, dzīves baudīšana, tāpēc viņš man uzticējās, atļāva pašai izvēlēties satikšanās vietas. Tā bija spēle, kas kuplināja mūsu abu izjūtu gammu, kuru vārdā to darījām – gan es pati, gan viņš, arī būdams ģimenes cilvēks. Mēs iepazināmies, jeb pareizāk sakot – viņš mani metodiski savaldzināja vīra firmas piecu gadu jubilejas svinībās. Mani apbūra viņa neviltotā pašpārliecība: vakara gaitā mūsu skatieni pāris reizes sastapās, viņš pienāca, pateica dažus pieklājības vārdus, tad ieskatījās dziļi acīs, palūdza manu telefona numuru, es iedevu. Tagad viņu te gaidu – jau nezin kuro reizi -, lai ļautos visam, kas varētu sekot. Spēles noteikumi paredzēja, ka par turpmāko viss zināms tikai viņam.

Ik pa brīdim uztverot nelūgtā jaunieša skatienus, aizvien vairāk sāku nervozēt. Kur gan palicis mans slepenais draugs, kur kavējas? Šī patiešām nebija pati populārākā vieta, iespējams tāpēc viņš tagad kaut kur maldās, nevar atrast. Vienreiz pa šiem trim gadiem pat bija tā, ka viņš neatnāca nemaz, piezvanīja pēc divām stundām, atvainojās, izstāstīja visus iemeslus, kas bija patiešām svarīgi – negaidīti, pēkšņi darba pienākumi, nākamajā reizē par to gardi izsmējāmies. Šī taču nebūs atkal tā reize? Ko gan tādā gadījumā es darīšu visu vakaru – tik labi sastādīts alibi, ka nekur vispār nedrīkstu rādīties, tikai pustumsā laukā pa šīm durvīm un mašīnā ar tumšiem logiem iekšā!

Ievēroju, ka pie savādā subjekta jau vairākkārt pienākusi apkalpotāja, kaut ko saka, samērā neiecietīgi, taču viņš rātni atgaiņājas, neko daudz neiebilst, bet prom iet arī netaisās, lai gan priekšā nolikta tikai pustukša ūdens glāze.

Viņš bija pavirši novērojis vairākus laukā gājējus un iekšā nācējus, es aizvien uzmācīgāk jutu, ka viņa skatiens arvien atgriežas pie manis. Ir notikusi kaut kāda izvēle, tagad es domāju par tās sekām. Bail nebija, tikai neomulīgi. Publiskā vietā man nekas nenotiks, turklāt kuru katru mirkli ieradīsies draugs, tad viss būs kārtībā. Ja vajadzēs, tad pasūdzēšos, viņš izmetīs to glūņu laukā.

Bet domas par to, ka kaut kādā veidā tiek apdraudēti mani slepenie sakari ar draugu, auga augumā. Tas noteikti ir saistīts ar TO. Pazibēja pat doma par neiespējamo – vīrs būs tomēr kaut ko nojautis, tāpēc noīrējis privātdetektīvu? Smieklīgi, nemaz neizskatās pēc viņa, taču – tomēr…

Tad viņš piecēlās un nāca manā virzienā. Nemāku paskaidrot kāpēc, bet automātiski pastiepu roku, paņēmu no blakus krēsla savu rokassomiņu, tādējādi it kā pat norādot vietu, kurā nelūgtajam apsēsties. Viņš tieši tā arī izdarīja, pašsaprotamībai nebija robežu. Viņš īpatnēji smakoja, nevarētu teikt, ka nepatīkami, bet tomēr kaut kā savādi. Tās nebija savu sabiedrisko statusu labi izprotoša vīrieša smaržas.

– Tu esi jauna, nobriedusi, skaista un tev ir interesanta dzīve, vai ne? – Viņš apsēdās, iesākot bez jebkāda sakarīga ievada un priekšāstādīšanās. Pirmajā mirklī viņš šķita bezgala frivols, taču vienlaikus sevī slēpa arī kaut ko aizkustinošu. Vēl vairāk, aizvien likās – kaut kur agrāk esmu viņu redzējusi, kaut kas netverami pazīstams vārgajos vaibstos.

Satrūkos, lai gan vienlaikus sajutu savādu atvieglojumu, bija skaidrs, ka šim viesim nav nekāda sakara ar manām iekšējām bažām. Pavisam svešs, uzmācīgs, varbūt pat dziļi nelaimīgs cilvēks, kuram prātiņā šis un tas viegli sagājis grīstē. Varbūt vienkārši gaužām nemākulīgi meklē iemeslu iepazīties ar sievietēm, ar visām no tā izrietēt spējīgām sekām. Muļķīgi, stulbi un nemākulīgi, kā – iespējams – visas neskaitāmās iepriekšējās, neveiksmīgās reizes. Un uzreiz uz tu! Es neko neatbildēju. Viņš turpināja tādā pašā garā:

– Es te sēžu visu dienu, apkalpotāji jau grib mest laukā. Tikai pasūtu ūdeni, neko vairāk.

Viņš apklusa, ieskatoties tieši acīs. Centos šo skatienu izturēt, neko neatbildēju, aizvien vēl nebiju attapusies, nebiju sakoncentrējusi domas, lai spētu jelkādi reaģēt. Prātā pazibēja doma, ka ar šādiem nelūgtiem uzmācekļiem vienmēr jāizturas pēc iespējas laipnāk, bet vienlaikus arī atturīgi, nedodot nekāda iemesla domāt, ka viņa klātbūtne varētu būt kaut nedaudz vēlama.
– Ēdis arī neko neesmu, – viņš turpināja. – Tikai nevajag pārprast, es nenāku diedelēt pusdienas. Tāpat neko nevarētu ieēst. Jau sen. Nezinu, no kā pārtieku.

Ievērojis manu aizvien augošo neizpratni, viņš pavīpsnāja.
– Laikam jau pārāk bieži ar šādiem īpatņiem neiznāk sastapties, vai ne? No kloākas izlīdis žurkcilvēks, kurš pārbiedē visu civilizāciju… Bet tu esi skaista, pievilcīga, man gribas tev šo un to izstāstīt. 

Ievērojis manu protestējošo žestu, viņš pasteidzās piebilst:
– Tiklīdz atnāks tas, ko tu gaidi, es iešu prom. Tā ir gadījies jau neskaitāmas reizes – tiklīdz beidzot atrodu kādu lāga dvēseli, tā kaut kas mani iztraucē. Vienmēr ceru – kādreiz man paveiksies, bet… Varbūt tieši šī būs tā reize. Vai tas, kam jānāk, tev ir ļoti svarīgs? Vai patiešām notiks liela nelaime, ja viņš šoreiz neatnāks, vai, teiksim, atnāks, ieraudzīs, ka tu jau esi ar kādu kopā, noskurināsies un aizies pat nepieteicies?

Valoda vēl nebija manī pamodusies, tāpēc tikai neizteiksmīgi paraustīju plecus.
– Mana lielākā nelaime ir tā, ka kaut ko ļoti līdzīgu tev esmu pazaudējis. Es izstāstīšu, kā tas notika. Nē! Es izstāstīšu, kāpēc tas notika! 
Man ir trīs gadus vecāks brālis, nezinu, kur viņš tagad ir, ar ko nodarbojas, vienīgi esmu pārliecināts, ka nav nonācis tik nožēlojamā stāvoklī, kā es. Kaut kad viņš mani ir meklējis, bet es neatsaucos. Mums bija ļoti dīvainas savstarpējās attiecības, bet vēl dīvainākas bija mūsu attiecības ar vecākiem, īpaši jau mana attieksme pret viņiem. Ar māti sākumā gāja labāk nekā ar tēvu. Galvenā īpatnība mūsu ģimenē bija tā, ka vienmēr tika meklēts vainīgais. Saproti – vainīgais! Visam vienmēr bija jāatrod vainīgais, sodāmais. Kā tikai kaut kas nav kārtībā, tā – nevis ar labu, vispirms to novērst, sakārtot, bet uzreiz: tā, kurš vainīgs, nu tas tūlīt dabūs! Tas radīja ārkārtīgi neveselīgu klimatu, ja tā var izteikties… Nevajag par mani uzreiz šausmināties, man nav ne kārtīgas izglītības, ne vispār prasmes skaisti runāt, reizēm varu kaut ko sarunāt pavisam šķērsām. Svešvārdus vispār nesaprotu, tāpēc kādreiz varu pateikt arī kaut ko smieklīgu. Bet galvenais jau ir doma. Doma, vai ne?… Nu, lūk, šai klimatā bija jādzīvo kā katorgā. Iedomājies, kā jūtas bērns, kurš allaž grib darboties, kaut ko izdarīt, vēl lāga nezina, vai katrs solis būs pilnībā pareizs, bet viņam visu laiku jātrīc kā tiesas priekšā. Un kurš ir bargais, nepielūdzamais tiesnesis? Kurš? Tavs tēvs un tava māte! Stāv kā akmens piemineklis, salti lūr, rokā turot pātagu. Un bieži vien tu tiec sodīts pavisam ne par to, ko esi izdarījis. Gadījies norauties arī par to, ko varēju izdarīt, nevis par to, ko patiešām biju izdarījis. Bet mēs ar brāli ātri uzgājām pareizo āderi. Pareizāk sakot, es to uzgāju pirmais, brālis momentāni pārņēma. Vecāki ne tikai nemitīgi meklēja vainīgos mūsu, bet arī paši savā starpā. Kad kādreiz nosūdzēju brāli, vai viņš mani, tad vienam vai otram bija patīkami noraudzīties, kā vainīgo soda, bet tu pats tiec sveikā cauri. No turienes arī radās vēlme kādreiz nosūdzēt pavisam nevietā, lai atvairītu aizdomas no kāda patiesa nodarījuma, no paša paveiktā nelabā darba. Mēs ar brāli sākām nosūdzēt mātei un tēvam viņus pašus, vienam otru.

Runājot ar tēvu, bieži nosodīju māti, savukārt mātei stāstīju briesmu stāstus par tēvu, pēc tam tīksminājos, kā viņi skaidro savas attiecības. Kad tēvam kaut kas bija pazudis, viņš vienmēr pirmo vainoja mani, savukārt es strauji to novirzīju vispirms uz brāli, bet pēc tam uzreiz uz māti. Tālāk viss notika kā pēc scenārija – viņiem skandāls, bet man miers. Pat tad, ja viņi noskaidroja, ka vainīgs tomēr esmu es, vai brālis, vienalga viņi turpināja skandalēt savā starpā, un tad bija patīkami vērot, kā viens vai otrs metas man virsū, bet otrs aizstāvēt. Katrā ziņā, es ātri ielāgoju, ka varu šo un to paņemt no tēva mantām, kuras, starp citu, viņš allaž turēja nekārtīgi izsvaidītas, pats bieži vien nespējot kaut ko atrast, kad neviens neko no tām nebija aizticis, jo tāpat bija skaidrs, ka tēvs bruks virsū mātei, viņa aizstāvēsies pati, bet vienlaikus aizstāvēs arī mani, lamājot tēvu par viņa mūžīgo aizdomīgumu un nežēlīgumu. Tādos brīžos nezin kāpēc jutos drošs un pasargāts. Brālis arī.

Neskatoties uz sev tik izdevīgo pozīciju, savus vecākus ienīdu. Nebija saprotams, kā viņi vispār var dzīvot viens ar otru kopā. Trači kļuva aizvien biežāki, skaļāki, tas jau nebija noslēpums ne radiniekiem, ne kaimiņiem. Man bija kauns par saviem vecākiem, tas traucēja arī attiecībās ar vienaudžiem, jo noslēpt neko nevarēju. Kļuvu noslēgts, skaudīgs pret tiem bērniem, kuru vecākiem bija labas attiecības gan savā starpā, gan ar saviem bērniem.

Tiklīdz sākās lielais strīds, vienalga, kas bija vainojams – es, mans brālis, vai kāds no vecākiem, gāju no mājas laukā, meklēju patvērumu pie draugiem, vai vienkārši staigāju pa ielām līdz pat vēlai naktij. Par to atkal tiku sodīts, reizēm pat ļoti smagi, tas mani tracināja aizvien vairāk. Viņi paši te trako un bļaustās, bet man piespiedu kārtā jāklausās! Pavisam drīz viennozīmīgi sapratu – manā attieksmē pret vecākiem galvenais ir naids. Toreiz nesapratu šī jēdziena dziļāko būtību, tikai izjutu, bet tagad redzu, cik tas bijis šausmīgi. Un nebija tā, ka, teiksim, nīstu tēvu vairāk par māti, vai otrādi, nē, es viņus nīdu abus kopā, abus kā manus vecākus, kā vienu veselumu.

Desmit gadu vecumā visu šo shēmu sabojāju, šķiet, uz visiem laikiem. Bija tāds nepatīkams gadījums – no mātes krātuvītes paņēmu diezgan lielu naudas summu, nozagu vārdu sakot. Šo naudu kopā ar brālēnu notērējām visādos štruntos, galvenokārt saldumos. Mani, protams, pieķēra, pārāk daudz apstākļu liecināja man par sliktu, tāpēc izgāzās visi mēģinājumi to novelt uz tēvu, par ko arī dabūju ne tikai pamatīgi trūkties, bet nīstos vecākus pēkšņi skāra atskārsme par daudziem iepriekšējiem gadījumiem, kuros kādu no viņiem biju nepatiesi apmelojis. Pēc šī gadījuma, tiklīdz mājās kaut kas pazuda, tūlīt, bez jebkādām šaubām, vainots tiku es. Bieži vien pat tad, ja pazudušais tika atrasts un nemaz nebiju vainojams. Pār mani gūlās iepriekšminētā nodarījuma ēna, tagad es vienmēr biju vainīgais. Tā vien šķita, ka beidzot būtu atrisināts manas ģimenes mūžīgais konflikts, jo līdz šim jau nekad tas vainīgais tā īsti netika atrasts, galvenais bija process, meklēšana, izmeklēšana, draudi, tiesības uz skandālu, bet tagad varēja būt tā, ka galvenais vainīgais atrasts, tāpēc visi varētu dzīvot mierā un saticībā. Bet nekā, bija atrasts tikai mūžīgais dusmu un aizvainojumu izgāšanas objekts, proti, es, jo tas nebūt neatbilda izmeklētāju interesēm – vienreiz noskaidrot īsto, pašu lielāko, negantāko vainīgo, lai paši sāktu normālu dzīvi. Un no tā izdarīju tikai vienu, laikam visbēdīgāko, vismuļķīgāko, viskļūdaināko secinājumu – ja jau mani tāpat tur aizdomās, tad jāņem vien ir. Tā arī darīju, ar mainīgām sekmēm, jo reizēm pieķēra, reizēm nē. Bet par to ne mirkli neskumu, jo zināju, ka tāpat esmu vainīgs. Un kaut kad tieši tai laikā samierinājos ar domu, ka jau pēc dabas esmu tāds pastulbs un slikts, jo tāda jau ir visa mana ģimene.

Stāstītājs aši paskatījās kaut kur man garām, pēkšņi apklustot. Acīs iemirdzējās savādais, spītīgais, neizskaidrojami pašpārliecinātais atspīdums. Pie galdiņa pienāca kafejnīcas apkalpotāja.
– Jūsu kafija, – viņa teica, pametot bažīgu skatienu bēdīgā izskata jaunekļa virzienā. Es pamāju ar galvu, ar savādu skubu metoties pie kūpošās kafijas tases. Apkalpotāja vēl negāja prom. Es vaicājoši paskatījos uz viņu.
– Vai… šitais jums netraucē? – Viņa jautāja.
Noliedzoši pakratīju galvu, tad saņēmos un teicu:
– Nē, viss ir kārtībā.
Apkalpotāja aizgāja.
– Paldies, – viņš teica. – Pat tad, ja tu mani nesaproti un nesapratīsi, vienalga – paldies. No savas puses varu tikai vēl vienu reizi atkārtot: tu esi ļoti skaista un pievilcīga.

Nezināju, kā reaģēt, tāpēc tikai izklaidīgi paraustīju plecus. Pašai likās, tas sanācis pārlieku pašpārliecināti, sak, es jau to zinu, tāpēc drošibas pēc atklāti pasmaidīju. Viņš turēja rokā pusizdzerto ūdens glāzi, es ievēroju, ka tur iekšā nav pat minerālūdens, bet patiešām pliks krāna ūdens.

Viņš turpināja savu stāstījumu.
– Skolā, kurā mēs ar brāli mācījāmies kopā, darīju ko gribēju, jo zināju – vienmēr būs kāds, kas mani aizstāvēs. Biju pieradis, brālis to regulāri arī darīja. Ieņēmu tādu kā aizstāvamā pozīciju. Bet ar laiku kļuva garlaicīgi, gribēju pats būt kādam par aizstāvi. Izvēlējos klasē kādu fiziski vājāku skolnieku, centos viņu aizstāvēt, pāridarītājus biedējot ar brāli. Tas nostrādāja lieliski, bet drīz arī apnika, jo tagad savukārt mans aizstāvamais sāka to izmantot. Viņš sāka darīt pāri citiem, pilnīgi nevietā, ļaunprātīgi, allaž pārliecināts, ka es viņu aizstāvēšu. Nezinu, kā tas īsti sanāca, bet beidzās ar to, ka pats sāku viņu nevietā iekaustīt un apvainot. Izjutu nepatiku pret viņu, domāju, ka viņš atļaujas pārāk daudz. Brālis to nesaprata, jo tagad mans aizstāvamais gāja pie viņa sūdzēties par mani, mūsu attiecības jūtami pasliktinājās. Tajā laikā tam nepievērsu uzmanību, bet vēlāk tas man stipri atkodās. Kad brālis ar kaimiņu draugu kaut kur gāja, viņš mani vairs neņēma līdzi, lai gan draugam nekas nebija pretī. Sajutu, ka esmu zaudējis vēl vienu cilvēku no savas ģimenes, ir vēl viens, kuru esmu sācis nīst. Savukārt brāļa draugs mani neatstūma, tāpēc izjutu pret viņu lielas simpātijas, radās jauns emocionālais atbalstītājs. Viņš man bija kā tēvs, es viņam dēls, gan man, gan viņam tas patika. Sāku viņam uzticēties aizvien vairāk un vairāk. 

Brālim tas nepatika, bet viņš vairs neko nevarēja padarīt. Ar viņa draugu daudz laika pavadīju kopā, dažādas dzīves gudrības iegūstot tieši no viņa. Viņš bija kluss, mierīgs, labestīgs, iejūtīgs, un to es gribēju no viņa iemantot, gribēju kļūt tāds kā viņš. Kad bija kādas nepatikšanas, vispirms gāju pie viņa. Vienmēr tiku emocionāli atbalstīts, pažēlots. Šķiet, tai brīdī dzima tas, ko tagad varu nosaukt par žēlumu pašam par sevi.

Tā, pamazām, nemanot, no vērtību skalas izzuda mana ģimene, pirmajā vietā bija viņš, mans labais, lielais draugs, klusais, iejūtīgais pažēlotājs. Nekad neesmu sapratis, kālab viņam biju vajadzīgs, taču viņš man bija vajadzīgs vairāk par visu pasaulē.

Tad uzzināju, ka viņš ir narkomāns. Šis vārds man neko daudz neizteica, lai gan patiesībā man bija bail. Nespēju noticēt, ka mans lielais, labais draugs ir tāds. Jā, bet kāds tad īsti, sāku sev jautāt? Viņš taču ir liels un gudrs, mierīgs un labsirdīgs, vai tad viņš dara kaut ko sliktu, ja aizvien paliek man tik tuvs? Vai viņš, man lielais, svešais, bet tomēr tik tuvais tētis, vispār varēja darīt kaut ko nepieņemu? Neko nesapratu, tikai jutu, cik nicīga kļūst apkārtējo attieksme pret viņu. Mans brālis arī jau sen ar viņu vairs nedraudzējās, bieži brīdināja mani, lai izvairos no satikšanās ar viņa bijušo draugu. Toreiz pavisam noteikti nedomāju par savu draugu neko sliktu, taču pārdzīvoju, ka viņa aizraušanās dēļ irst mūsu labās attiecības. Šķita, viņš apzināti attālina mani no sevis. Nevarēju to pieņemt, bez viņa taču man neviena nav! Un tad nolēmu pavisam stingri – lai vai kā, bet gribu būt viņam blakus. Kaut vai par spīti visiem! Kaut vai tāpēc, lai apliecinātu, ka arī man patīk būt tādam, kuru lielākā daļa cilvēku atgrūž, nesaprotot, ka tāds nevis gribu būt, bet patiesībā vienkārši esmu… Iespējams, sākumā viņš gribēja mani atgrūst, lai neiejūtos viņa pasaulē, lai neeju viņa pēdās, lai nekļūstu tāds pats. Bet es biju neatlaidīgs, viss beidzās ar to, ka drīz jau atkal bijām kopā. Nozvērinot mani ne vārda neteikt brālim, viņš iemācīja arī mani. Līdz tam jau ar šādiem un tādiem draņķiem biju paniekojies, taču tagad tas sākās pavisam nopietni. Viņš mani apmācīja itin visā – kā pareizi lietot, kā špricēties, kā regulēt devas, kā rīkoties, lai vecāki neatklāj, kur meklēt, kā kaulēties, iežēlināt, tamlīdzīgā garā. Atkal sajutu veco, labo iedomātā tēva atbalstu, tas man tik ļoti patika, ka šķita – tikai tagad man atvērušās acis, tikai tagad sāku beidzot dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi, ir kāds, kurš patiešām māca dzīves gudrības. Vairs nekad negribēju šķirties no sava vecākā draugu. Taču viņš kļuva jo dienas, jo dīvaināks. Likās, viņš sāk mani izmantot, pārvērš manu uzticību un pieķeršanos savtīgos nolūkos. Nebiju pamanījis, jeb biju nokavējis brīdi, kad viņš pārstāja būt cilvēks. Lai uzturētu savas tiesības vienmēr atrasties viņam blakus, dabūt to, pie kā jau sāku pamazām pierast, jo viņš man visu deva par velti – it kā -, ne mirkli nedrīkstēju pat pieļaut domu, ka varu atteikties no narkotikām. Ne mirkli! Tas bija kā galvenais mūsu kopā būšanas iemesls. Vēl vairāk – viņš mani sūtīja ne tikai pēc magonēm, bet arī zagt un darīt vēl šo un to ne visai pievilcīgu… Es negribētu tagad par to runāt. Tagad, tavā, skaistas sievietes klātbūtnē… Nu labi, pats taču uzprasījos, vai ne? Jā, man vajadzēja iet pat uz kapsētu, ne tikai aplasīt uz kapiem svaigi saliktos ziedus, bet šad un tad pat rakņāties, naktī ielavīties kapličā, aplasīt no miroņu pirkstiem gredzenus, citas vērtīgas lietas… Es sapratu, ka atteikšanās gadījumā zaudētu savu draugu, tolaik nespēju novērtēt, cik nožēlojama tāda draudzība. Ar laiku jau biju tiktāl viņa iespaidā, ka praktiski vairs nevienu rīcību neveicu, nevienu lēmumu nespēju pieņemt pats. Tikai tagad saprotu, cik ļoti tas man traucējis turpmākajā dzīvē….

Bet es tomēr biju vēl bērns, man bija nepilni četrpadsmit gadi. Nevarēju pavisam pārvākties uz dzīvi pie sava drauga. Bija ne tikai jābūt mājās, bet jāapmeklē arī skola. Mana māte strādāja divās darba vietās, viena no tām bija arī tā skola, kurā mācījos es. Tas mums abiem pamatīgi traucēja, sabendējot visu dzīvi.

Reiz atkal biju izstrādājis kārtējo numuru. Viņa, mana māte, nemaz nebija mūsu klases audzinātāja, viņa mācīja pirmo klašu skolēnus, negaidot atnāca uz mūsu klasi, izvilka mani priekšā un sāka pērt. Tai brīdī domāju tikai vienu – pagaidi, vēl tikai pāris gadiņu: tad es tev atriebšos, tieši tādā pašā veidā. Izrāvies, aizmuku no skolas, aizskrēju uz mājām, savācu savas mantas un pazudu. Vismaz domāju, ka tā daru. Visu atlikušo dienas daļu kalu plānu, kā atriebties jau tagad, nemaz negaidot tos pāris gadiņus. Taču tās pašas dienas vakarā atgriezos mājās, nebija, kur palikt, jo draugs, pie kura gribēju apmesties, bija kaut kur pazudis. Mātes dusmas vēl nebija pārgājušas, visa nakts pagāja nemitīgā zibeņošanā. Domāju – ak dievs, cik viņa ļauna, nesaprotoša, brutāla, lai gan patiesībā laikam vajadzēja domāt par to, cik vainīgs tomēr esmu pats. Aizvien vairāk attālinājos no ģimenes, no mātes, meklēju kontaktu ar draugu, kurš – te bija, te nebija, bet vienmēr saprata un atbalstīja mani. Viņš bija vienīgais, kam biju paklausīgs, kam pilnībā pakļāvos. Toreiz likās tā – viņu nekad nepievilšu. Taču viņš pievīla mani. Pamatīgi pievīla. Nesasniedzis septiņpadsmit gadu vecumu, viņš nomira. Es tam nekādi negribēju ticēt, taču fakti liecināja par nepārsūdzamo – narkotiku pārdozēšana. Pats traģiskākais, ka es biju pirmais, kurš viņu tādu atrada.

Zinu, ka tikai pateicoties viņam esmu kļuvis par narkomānu, taču nenosodīju un nenosodu viņu. Manā dzīvē parādījās tukšums, kuru nepratu aizpildīt ne ar ko citu, izņemot magones, aizvien vairāk un vairāk. It kā jau vajadzēja būt tā – viņa nāvei jākļūst man par dzīves lielāko bubuli, taču nekā. Reizēm šķita, tieši viņa piemiņas dēļ man tas jādara. Katrā ziņā allaž atradu attaisnojumu pats sev, tas palīdzēja pārvarēt jebkuru šaubu mirkli. Ar viņa aiziešanu patiešām jutos zaudējis daļu no sevis… Vai tu negribi pateikt kādu vārdiņu?

Es satrūkos. Visu laiku klausoties viņa stāstījumā, biju pamatīgi iejutusies šai pasaulē, pat redzēju pavisam skaidras vīzijas, kā lasot iespaidīgu grāmatu. Viņa pēdējie vārdi mani izrāva no šī sapņa.
– Neticu, ka tik skaista sieviete var būt mēma, – viņš teica.
– Es arī neesmu mēma, – atbildēju. – Tikai… Kaut kā tā jocīgi. Ko gan lai es jums saku?
– Nekādiem mums! – Viņš strauji protestēja. – Neesmu ne lords, ne grāfs, kurš jāgodā ‘nezinkādostur’ tituļos.
– Kā tevi sauc?
– Arne.

Es apdomāju, vai vērts uzreiz teikt savu vārdu, taču viņš acīmredzot uzminēja šīs šaubas, tāpēc pasteidzās piebilst:
– Cilvēku vārdiem nav nekādas nozīmes. Arne patiešām ir mans īstais vārds, bet tikpat labi varēju nosaukt jebkuru citu, tam tāpat nebūtu nekādas nozīmes. Tāpat kā tautībai, pilsonībai, pavalstniecībai, visam citam. Nav tāda vārda, kas mani spētu pilnībā attaisnot. Nav.
– Varbūt tomēr gribi kaut ko iedzert vai apēst? – Es jautāju, domādama to no visas sirds.
– Paldies. Es jau teicu, ka nemaz vairs nezinu, kas tas tāds ir – ēšana. Bet dzert – nē. Es vispār nedzeru. Neesi dzirdējusi par narkomānu īpašo attieksmi pret dzērājiem?
– Nē. Kāda tā ir?
– Mēs uz viņiem skatāmies kā uz zemāko kastu. 
– Kāpēc?
– Nezinu. Bet vai tu tā nedomā?
– Kāpēc lai es tā domātu? Ne es pārmērīgi dzeru, ne man prāts nesas uz tādām… izklaidēm.
– … Izklaidēm, – viņš rezignēti atkārtoja šo vārdu. – Izklaidēm, jā gan. Nē, tās nav konfektes.

Es nesapratu šo viņa domu gājienu.
– Tātad – neko? – Es pārjautāju.
– Neko, – viņš apstiprināja.
– Es gan gribu.
– Uz veselībām, man nav žēl, – viņš neliekuļojot teica. Tad, gluži negaidot, piebilda: – Tu esi precējusies, taču tagad gaidi mīļāko, vai ne?

Laikam nebija iespējams slēpt manu piesarkumu. Ak tad tādas ir pirmās izjūtas, kad tu skaities pieķerta! Nudien gribēju sadusmoties, taču viņš atkal pasteidzās kliedēt visas negatīvās domas.
– Man tas pilnīgi vienalga. Tāpat kā tev esmu vienaldzīgs es, tāpat kā daudzi citi, iespējams visi šeit klātesošie. Un tas nav nekas nedabisks. Bet varbūt tomēr ir?

Negribēju iedziļināties šai filozofijā, tāpēc mēģināju mainīt sarunas tematu. Jebkurā gadījumā bija lietderīgāk pļāpāt, klausīties šo svešinieku, nekā sēdēt, nervozēt, gaidot sava drauga, hm, mīļākā ierašanos. Nu jau viņš kavēja vairāk par pusstundu.
– Visvairāk no tava stāstītā man nav saprotamas attiecības ar māti, – es teicu. – Jā, esmu precējusies, ir arī bērni, tāpēc tā saausījos.
– Redzi, – viņš atkal ar apbrīnojamu azartu turpināja. – Ārēji kaut kā pārdzīvoju drauga nāvi, aizmirsu, lai gan vēl tagad ik pa brīdim iedomājos – ko gan viņš vēl būtu varējis šai dzīvē izdarīt, varbūt pat saņemtos, tiktu vaļā no sava nelāgā ieraduma. Pat esmu pārliecināts – noteikti tiktu, viņš bija apņēmīgs un izlēmīgs cilvēks, jā! Diemžēl nekad neuzzināšu par viņa iemesliem, kāpēc tieši viņš tik tālu nonāca. Savus zinu, vismaz mēģinu apjēgt, bet viņa motīvi man paliks miglā tīti… Pēc pamatskolas beigšanas iestājos profesionāli tehniskajā skolā, sadomāju mācīties par galdnieku. Un tad… Tu saki – mana māte un es. Tu nesaproti, ja? Redzi, tas ir kāds ļauns likteņa pirksts, jo iegrozījās tā, ka pēc pāris mēnešiem šai skolā sāka strādāt arī mana māte… Es turēju viņu aizdomās par sekošanu, par neuzticēšanos kā tādam bēbim, jo lēmumu par mācīšanos galdniecības virzienā pieņēmu pats, nevienam neprasot padomu. Viņa to noliedza, taču es neticēju. Lai vai kā, bet jau pirmā kursa vidus posmā izdarīju ko tādu, ka tiku tiesāts. Mātei no skolas bija jāiet prom. Neviens jau nedzina, pati aizgāja, teicās – no kauna, bet vajadzēja dzirdēt vārdus, ar kādiem tiku apveltīts! Patiesībā viņai nekur nevajadzēja iet. Būtu palikusi, izmantojot savu iespaidu spētu man palīdzēt, nekādu tiesu nebūtu. Esmu pārliecināts, viņa ne tik daudz nobijās no personīgām nepatikšanām, kā vienkārši gribēja, lai beidzot pa īstam saņemu kādu sodu. Visu pirmo kursu nomācījos diezgan mierīgi, bailēs no tā, ko tiesa piespriedīs, bailēs no tā, kā dzīvošu tur, cietumā, cik augstu sevi varēšu nostādīt, vienlaikus labi apzinādamies, ka diezko augustu jau nu tas nebūtu, jo galu galā biju bezgala gļēvs, viegli iespaidojams, pavedināms, izaicināms tips.
– Ko tu biji izdarījis? – Es jautāju, lūkojoties, cik nervozi viņš murca pustukšo ūdens glāzi. Ūdens likās jau vecs un sasmirdējis. Glāze bija klāta ar mistiskas izcelsmes pleķiem, kas acīmredzot radušies no viņa plaukstu sviedriem.
– Tā, nekas jau briesmīgs, – viņš apcerīgi novilka. – Nē, patiešām, nekas nopietns. Visa tā tiesa vairāk bija audzinošs pasākums, tā teikt, par biedinājumu citiem. Ko tikai jaunībā pa šmigu, draugu pulciņā neizdara! Cits iziet sveikā, neskaitāmas reizes, citu noķer jau pirmajā reizē… Tas nav svarīgi, pirmā un vienīgā manis tiesāšana. Tādā nozīmē, ka kāds cits mani tiesā. Bet labi atceros pašu tiesas procesu. Tā saucamā izbraukuma tiesa tieši skolā, visu audzēkņu klātbūtnē, kas tur ar varu sadzīti sēdēt un garlaikoties… Tu nepasūtīji savu dzērienu, – Viņš kā allaž strauji pārgāju uz kādu citu tematu.
Patiešām! Pamāju ar roku apkalpotājai, viņa pienāca, pasūtīju kokteili. Kad tas tika atnests, lūdzu, lai viņa atnes puisim minerālūdeni. Viņš izlikās, ka nav ievērojis šo žestu, taču, kad tas tika atnests, labprāt paņēma, ieņemot krietnu malku svaigi burbuļojošā ūdens. Es nospriedu, ka tā man ir labāk, nav jālūkojas uz nospeķoto glāzi.
– Sprieduma pasludināšanas dienā uz tiesu aizgāju pamatīgi saēdies trankus, tas mani darīja bezgala mierīgu. Iekšēji biju pārliecināts par labām beigām, biju paļāvies uz advokātu, kurš izskaidroja, ka man var arī neko lielu nepiespriest, ja vien pats nesastrādāšu vēl kādas papildus muļķības. No sešiem apsūdzētajiem biju visjaunākais, tas tika uzskatīts par manu plusu, lai gan uzdzīves ierosinātājs biju tieši es. Patiesībā visi pārējie, lai arī vecāki par mani, bija gatavie memļaki, pat lāgā cigaretes dūmus nebija ostījuši, laucinieki Rīgā, pirmo reizi kā piedzērās, tā uzreiz sataisīja sūdus. Sev un man.

Līdz šim nekad nebiju kādam publiski stāstījis kaut ko par sevi, kur nu vēl klāstījis domas vai uzskatus, vienīgi savam nu jau mirušam draugam. Biju pieradis kaut ko teikt vienam cilvēkam, turklāt tādam, kurš prot uzklausīt, saprot un tic. Lielās, garlaikotās, jebkurā brīdī tevi izņirgt gatavās auditorijas priekšā sāku piņķerēties un pārteikties, vienlaikus dusmojoties pats uz sevi, tādējādi kļūstot aizvien smieklīgāks. Saputrojos paša teiktajā tiktāl, ka apklusu, pamatīgi noslēdzos sevī, vairs neatbildot pat uz tiesas jautājumiem. Kad, lasot spriedumu, bija tikuši līdz manai epizodei, biju tā satraucies, ka visi tranki jau sen izgaisuši. Negribēju to ārēji izrādīt, tādēļ aizvien paliku vienaldzīgs pret visu, lai gan starpbrīdī advokāts mani kaunināja, sakot, ka es tomēr laikam gribot izrakt pats sev bedri. Centos nepievērst nekādu uzmanību visam, kas notika ap mani, tiesas zālē, pa īstam nesapriecājos pat tad, kad tika pasludināts mans nosacītais sods. Tiku atstāts brīvībā, tālākais mani vairs neinteresēja. No visiem sešiem apsūdzētajiem reālu brīvību atņēma tikai vienam. Konstatēju, ka man nav nekāda žēluma pret šo puisi. Itin nekāda. Galvenais, ka pats biju ticis puslīdz sveikā cauri. Ne mirkli neiedomājos sevi viņa vietā, skatījos uz viņa trakojošo māti tiesa zālē, domājot tikai vienu skaudru domu – skat, manējā pat nemaz neatnāca.

Protams, priecājos, ka šķietami tik viegli esmu ticis sveikā. Šķietami – es to saku tāpēc, ka tolaik nesapratu: patiesībā tomēr esmu sodīts, jo nosacītais sods… Nu, tu jau pati saproti… Tas nav tā, ka nav nemaz… Atliek tikai atkal vienu reizi norauties, jauno ar veco saplusos, iznāks kaut kas pavisam briesmīgs… Jā, es no sirds priecājos, ka atkal esmu izsprucis, noveļot visu vainu uz citiem, taču nejutu nekāda prieka savu tuvinieku attieksmē. Brālis uz to vispār nekādi nereaģēja, viņš jau pamazam uzsāka patstāvīgu dzīvi, bija no mums aizgājis, tēvs tikai neganti smīnēja, acīs neskatījās, likās, viņš sācis tā kā bīties manis, sak, tāds, kurš prot apvest ap stūri tiesu, var vēl nezin ko sastrādāt, savukārt māte atklāti kala visnežēlīgākos plānus – “kā mani padarīt par cilvēku”. Kopš nomira mans labais draugs, nebiju sadraudzējies ne ar vienu citu, arī skolā nekas īpašs nesaistīja, tur biju pats par sevi: nu – galdnieks ir galdnieks, tāpēc vien jau nav ar visiem mācekļiem jābrāļojas, turklāt iepriekšējā pieredze ar tiesu liecināja, ka nekad nevar zināt, kas viņi patiesībā būs par mudakiem, tāpēc atkal nācās nest smago ģimenes jūgu. Patiesību sakot, ar milzīgām bažām gaidīju – ko gan māte tādu izdomās! Pēc pirmā kursa beigšanas, māte panāca, ka mani nosūta uz studentu celtnieku vienību. Viņiem bija tāda kārtība, ka katrai vienībai savās rindās jāuzņem tā saucamie grūti audzināmie pusaudži. Vēlāk vienības komandieris, patiesībā ļoti normāls džeks, kurš pat domās nepieļāva iespēju, ka sāks mani kaut kā pāraudzināt, pastāstīja, ka viņi nelabprāt ņemot īstus bandītēnus – tā viņš teica, un tieši tā viņi visi mani allaž sauca! -, cenšoties par tādiem uzdot radiniekus, draugu bērnus vai vienkārši normālus skolēnus, taču mēdzot būt gadījumi, kad nav iespēju izvairīties no priekšniecības rīkojumiem. Nezinu, kā māte to panāca, bet biju uz viņu bezgala dusmīgs. Kāpēc viņa jaucas manā dzīvē, ar kādām tiesībām, vai tad es kaut ko tādu lūdzu? Piespiež mani ar varu! Vai tikai tas nav tas pats, kas cietums, spaidu darbi? Tagad gan domāju pavisam savādāk, jo tur, studentu vienībā, reizēm bija jauki un interesanti. Tur pirmo reizi izjutu un sapratu, ko nozīmē – no rītiem celties ar apziņu, ka tūlīt jāsāk kaut ko jēdzīgu, noderīgu darīt, apradu ar grūtu, nogurdinošu darbu, izjutu, ko nozīmē priecāties par paveikto, rēķināties ar citiem cilvēkiem, ar viņu darbu un interesēm, mācījos kontaktēties ar lielāku cilvēku grupu, neapvainoties, ja kāds tevi pavelk uz zoba, vai paveic ko tādu, ko tu uzskati par stulbu joku, bet kas patiesībā ir normāla izklaidēšanās, uzjautrināšanās, jo tas paveikts vai teikts pavisam bez ļauna nolūka. Jutos atkal nonācis pavisam citā pasaulē, patiesību sakot – jutos pieaudzis. Bet māte tomēr bija kļūdījusies, ļoti smagi kļūdījusies… 

Ne mirkli neienāca prātā doma, ka varētu pārtraukt narkotiku lietošanu. Studenti sākumā nemanīja, neko nenojauta, taču drīz tas nāca gaismā. Viņi bija pieauguši, lieli, gudri cilvēki, bet viņi nesaprata mani, nesaprata, ka man tā ir labāk. Pat jautāja: kā tas ir – labāk; labāk par ko? Sākumā centos kaut ko skaidrot, taču lāga neizdevās, laikam trūka gan runas dāvanu, gan patiesu motīvu, nemācēju pats sevi izskaidrot, aizstāvēt un pierādīt savus apgalvojumus. Tas mani attālināja no viņiem, lai gan sākumā likās, viņiem tas vispār ir vienaldzīgi. Viņi laikam nesaprata, kas patiesībā esmu, varbūt pat nedaudz baidījās no tāda īsta bandītēna, neredzēja nekādu jēgu kaut ko iestāstīt, tāpēc pieņēmu visu, kā tas ir, vienkārši atstūma mani, neliekoties vairs ne zinis. Patiesību sakot, izjutu, ka tā man vieglāk, vairs nav jāslēpjas, nav jāmelo cilvēkiem, kas tev neko ļaunu nav darījuši un nenovēl.

Narkotikas sāku lietot pavisam atklāti. Meklēju izejvielas, gatavoju, lietoju. Vienreiz, pa pusei jokojot, pa pusei nopietni, piedāvāju dažiem studentiem arī, bet viņi sašutumā atteicās. Viņi lietoja vārdus, kurus tolaik nesapratu: sak, mēs ne gluži tāpēc izturējām konkursu, iestājāmies augstskolā, augu gadu mācamies, lai riskētu ar tādiem vaļaspriekiem. Viņi to sauca par vaļasprieku! Nē, es domāju – ne jau tolaik, tagad tā domāju – viņi tomēr nebija tik lieli un gudri, viņi vienkārši nesaprata mani, nespēja iedziļināties, vienalga, kādi būtu mani motīvi. Viņiem šķita pietiekami vienkārši norobežoties no manis, lai gan jau tad sapratu, ka to uzzinot, neviena viņu priekšniecība par to galvu neglaudīs. Es likos mierā, vairs tādus piedāvājumus neizteicu. Bet drīz man atkal kļuva skumji. Diez kas jau nav – visu laiku it kā atrasties cilvēkos, kolektīvā, bet tomēr sajust, ka viņi no tevis klusējot norobežojas, runā tikai pašu nepieciešamo, gaidīt gaida, kad ātrāk tiks vaļā. Nē, viņu vidū nebija neviena manam mirušajam draugam līdzīgā. Itin neviena. Savādi, bet sāku ilgoties pēc mājām. 

Pārbraucis no studentu vienības, turpināju špricēties, aizvien vairāk. Domās bieži vien atgriezos pie studentiem, kas sākumā, uz neilgu brīdi, bet tomēr – bija kļuvuši par maniem draugiem… Sāku atkal pēc viņiem ilgoties. Kāpēc? Gremdējos narkotikās, radot skaistu nākotnes ilūziju: nākamajā vasarā atkal braukšu kopā ar viņiem. No vienas puses raugoties, otrreiz vairs negribēju braukt, jo zināju, ka tas manu narkošanos uz pusi vasaras daļēji ierobežos, padarīs par apgrūtinošu, bet no otras puses, zināju, ka tur labi pavadīšu laiku, ikdienā būšu tuvāk izejvielām, proti, magonēm, nopelnīšu naudu, pārbraukšu mājās, būs līdzekļi, varēšu labāk narkoties… Ārprāts, vai ne?

Es paraustīju plecus. Jutos nomākta. Gribējās teikt – drūms bezilūziju gabals. Bet – es taču nelasu kāda depresīva rakstnieka sacerējumu, klausos dzīvu cilvēku! Ko vispār varu pateikt? 
– Nu tā, lūk, man ir bijis, – viņš neskanīgi piebilda.

Kokteiļa glāze bija tukša, bet nejutos pat nedaudz iereibusi. Savādi. Labprāt būtu pasūtījusi vēl vienu, taču pēkšņi sakautrējos. No viņa? Laikam gan.
– Labi, – viņš turpināja. – Nākamajā gadā nekur neaizbraucu. Laikam māte bija sapratusi, ka tas ir bezjēdzīgi, tāpēc vairs necentās mani par visām varītēm kaut kur iespundēt… Hā, paskaties tikai, kā tagad izsakos – iespundēt!… Jā… Tā tas turpinājās. Mācījos par galdnieku…
– Bet nauda? – Es viņu pārtraucu. – Tam taču vajag daudz naudas, vai ne? Kur tu to dabūji?
– Kamēr niekojos ar parastām lietām, ar magonēm, varēja iztikt, bet vēlāk… Jā, vēlāk jau bija savādāk. Pēc skolas beigšanas bija jāiet strādāt, bet patiesībā to negribēju, gāju piespiedu kārtā, šeit atkal stingru nostāju ieņēma māte. Bet bija jāstrādā – jā! – arī tās pašas naudas dēļ. Vecāki naudu nedeva, es neprotot ar to rīkoties. Taisnība jau bija, visu, kas man jelkad tika uzticēts, vai nu pilnībā, vai daļēji izlietoju narkotikām, patiešām. Bet vienalga ar to nespēju samierināties, jutos apdraudēts, kļuvu nervozs. 

Pirmajā darba vietā ilgi nenostrādāju, nekādi nevarēju iejusties šai kolektīvā, nemitīgi izjutu… šito te… nu… diskomfortu, jā? Ir tāds vārds? – Es piekrītoši pamāju ar galvu, laikam nespēju novaldīt vieglu, zināmā mērā arī pārākuma pilnu smaidu, bet viņš nepamanīja, acīmredzot iztulkojot to kā iedrošinājumu.

Viņš turpināja: – Darbā man radās citas, pavisam negaidītas problēmas. Man un maniem kolēģiem bija dažādas intereses: es narkomāns, viņi dzērāji. Nostrādājis, pareizāk sakot – nomocījis, nepilnus četrus mēnešus, uzrakstīju atlūgumu, atrunādamies, ka šī man nav īstā vieta, kaut gan patiesībā darbs bija interesants – tā bija Zinātniskās Restaurācijas Pārvalde, kaut kas vairāk par parastu galdniecību, bet es to nespēju saprast un novērtēt. 

Patiesībā no darba bija jāaiziet arī nesaskaņu dēļ, darba biedri nespēja mani pieņemt, jo – kā mēdz teikt – nācu un gāju, kad pats gribēju. Biedri jeb – pardon! – kā tagad ir – kungi, jā? Kungi skatījās uz mani ar nicinājumu, savukārt es devu pretim, demonstrēdams, ka ar savu narkošanos esmu tomēr pārāks par viņiem, prastiem darbavietas dzērājiem. Mēs savstarpēji ne tikai attālinājāmies, mēs vienkārši nīdām viens otru. Dažas reizes mēģināju ar viņiem diskutēt, taču cietu neveiksmi. Viņu bija daudz, bet es viens pats. 

Neko nenožēloju – tolaik -, aizgāju no darba, sāku baudīt it kā pavisam brīvu dzīvi, ne mirkli neaizmirstot narkotikas, tās tagad bija mana galvenā dzīves jēga. Iedomājies mazā narkomāna paradīzi – no rīta vari gulēt, cik vien ilgi gribi, nekur nav jāsteidzas – ne uz skolu, ne uz darbu, ne pie studentiem, kad visi no mājas aizgājuši, tad vari ilgi šļaukāties pa dzīvokli, kārtīgi uzvārīt, mierīgi iešpricēties, lēnām visu novākt… Gribējās, lai tā būtu mūžīgi, bet tā nu nebija gan. Nelielā naudas summa, kuru dabūju, aizejot no Restaurācijas pārvaldes, ātri beidzās. Vecāki ar katru dienu spieda arvien smagāk un smagāk, līdz es padevos, piekrītot iet strādāt uz televīziju, kur tieši tobrīd bija brīva galdnieka vieta. Atceros, māte ar varu aizvilka. Nezinu, kas man toreiz bija uznācis, par spīti visam, ko prātā biju izdomājis kā savu iespējamo pretdarbību, neko tādu neveicu, mierīgi ļāvu mātei vārda vistiešākā nozīmē vilkt sevi aiz rokas cauri visai pilsētai, pa trolejbusiem un tramvajiem, pa velns viņu sazina kādiem tuneļiem un tiltiem, uz to ēku uz salas. Un, zini, laikam tieši šis efekts – skaistā, lielā celtne vientulīgās salas vidū, mani sajūsmināja, radīja iespaidu, ka te nu beidzot būs mana īstā vieta. Likās, tas būs mans labprātīgais cietums, kas uzcelts pavisam uz kādas citas planētas.

Televīzijas galdniecībā ātri iejutos kolektīvā, pats to neapzinoties, ņēmu talkā iepriekšējā darba vietā gūto pieredzi – jau otrā dienā uzliku viņiem šņabi, izskata pēc šoreiz iedzerot arī pats, lai parādītu, ka esmu tāds pats kā viņi. Tādējādi tiku ātri pieņemts, kļuvu savējais. Nemanot biju sevi nostādījis maksimāli izdevīgā pozīcijā. Uzliekot večiem – atkal: pardon! kungiem – šņabi, varēju dabūt brīvu dienu, ātrāk aiziet no darba, neko nesaskaņojot ar priekšniecību. Un pats interesantākais, ka nekas un neviens no tā necieta. Pirmkārt, šņabis darīja savu darbiņu – veči iesila, paņēma vēl, izsmējās, izālējās, mani aizmirsa pavisam, savukārt darbs, kā izrādījās, no tā nemaz necieta, jo televīzijā bija tā saucamie pasūtījumi, galvenais laikā pabeigt, nevis rukāt katru dienu no tikiem līdz tikiem. Tā tas turpinājās krietnu laika sprīdi, līdz atkal pats visu sabojāju. Biju jau tiktāl pieradis šādi rīkoties, ka ar laiku aizmirsu atpirkties. Vienu reizi aizmirsu par šņabi, otru reizi aizmirsu, trešo… vīri sāka uz mani šķībi lūkoties, atgādināja, mēģināja kaunināt, bet es iespītējos, uzskatīju, ka man jau ir zināmas tiesības un tā tālāk, līdz atkal nācās rakstīt atlūgumu. Atkal neiederējos kolektīvā. Patiesību sakot tagad man vienkārši ir kauns šo cilvēku priekšā… Netici? Domā, es liekuļoju? Nē! Kaut gan…

Viņš apklusa, es atkal ievēroju to pašu tramīgi nekļūdīgo skatienu, mērķētu kaut kur sev aiz muguras. Runājot viņš nepacēla acis, taču varēja just, ka visu laiku redz sev apkārt itin visu. Tik tiešām – kā tāds profesionāls spiegs, kam ik brīdi jābūt gatavībā! Atskatījos un ieraudzīju mūsu virzienā nākam apkalpotāju. Viņas seju rotāja neizprotama grimase, šķita, viņai sakāms kaut kas ārkārtējs, katrā ziņā kaut kas bezgala nopietns.
– Vai jūs esat… ē… – viņa saminstinājās, paskatījās uz manu sarunas biedru, tad pieliecās pie auss, iečukstot manu vārdu. Es izbrīnā saraucu uzacis un atbildēju apstiprinoši. Ko gan tas varētu nozīmēt?
– Jūs aicina pie telefona. Kāds kungs zvana, – apkalpotāja pateica un nervozi iesmējās. Varēja saprast – viņasprāt tas nav nekas nedabisks, taču laikam jau tādi gājieni te ir retums.
– Mani ? – Biju pārsteigta.
– Jā, tā viņš teica.

Piecēlos un kādu brīdi apmulsusi stāvēju, nezinot, kurp tagad jādodas.
– Tur, aiz bāra, virtuves priekštelpā, tur mums ir telefons. Es aiztaisīšu durvis, – viņa nezin kāpēc piebilda.

Ejot uz norādīto vietu, nīgri nodomāju – nezin kas gan tāds manī ir, ka visi uzreiz kaut ko pamana, vai vismaz nojauš? Ko tas varētu nozīmēt? Varbūt labāk pa taisno laukā pa durvīm un prom? Nē, tomēr gribējās ātrāk nokļūt pie telefona, jo skaidri zināju, kas ir zvanītājs.

Kad atgriezos pie galdiņa, nekāds debesu brīnums nebija noticis. Nelūgtais viesis sēdēja kā sēdējis, šķiet, ideāli tai pašā pozā, pat glāze rokās nebija pakustināta. Minerālūdens līmenis nebija krities ne par milimetru. Arī mana somiņa, kuru satraukumā biju atstājusi uz krēsla, stāvēja neskarta.
– Ko viņš teica? Neieradīsies? – Viņš uzreiz jautāja.
– Hm… Patiesībā tā nevarētu būt tava darīšana…
– Nav jau arī, – viņš neļāva man pateikt kaut ko aizskarošu. – Tikai gribu zināt, cik man vēl atvēlēts. Knapi pusē esmu ticis.
– Ar ko?
– Ar stāstu par to, kā reiz un uz visiem laikiem pazaudēju tikpat skaistu, iekārojamu, vienkārši burvīgu būtni kā tu.

Tas mani atbruņoja. Ak, kungs un dievs, nu kāpēc gan sievietēm tā patīk komplimenti, vienalga, kas tos saka?
– Nē, viņš tikai paziņoja, ka kavējas, drīz būs klāt, iespējams tuvāko divdesmit minūšu laikā, – es mierīgi paskaidroju. – Nekādas steigas jau nav, – vēl piebildu, it kā lai radītu iespaidu, ka tas, ko viņš, apkalpotāja, velns parāvis – varbūt pilnībā visi, kas mani te redz! – par mani domā, nemaz tā nav, taču tas neatstāja uz viņu nekādu iespaidu.
– Stunda jau gandrīz būs pagājusi.
– Nekādas steigas nav, – es strikti noskaldīju. 
– Pasūti sev vēl vienu kokteili, – viņš piedāvāja.
– Jā, laikam gan… Kaut gan nē, vairs negribu.
– Tad vismaz kafiju.
– Jā, varbūt. Kāpēc tu tā mēģini rūpēties par mani? – Es jautāju.
– Mēģinu?
– Jā.
– Ā, tu domā, es cenšos aizvietot viņu, jā? Nē, nevajag satraukties, – viņš nervozi iesmējās. Šķita, viņš grib vēl kaut ko piebilst, kaut ko ļoti konkrētu, diskrētu, dziļi personisku, teiksim tā: es taču tāpat neko nevaru, neesmu spējīgs, agrāk biju, tagad vairs nē, bet noklusēja. Varbūt pat juta, ka esmu uzminējusi viņa domas, ar to likās gana. Man atkal kļuva viņa žēl. Tik jauns, bet jau ar tik daudz nelaimēm apveltīts.
– Kas tad tev tur bija ar to… meiteni? – Es samiernieciski jautāju. Lai viņi visi domā, ko grib, nodomāju, kaut kā tas laiciņš tomēr jānobumbulē. Katrā ziņā uz šejieni vairs nekad mūžā nenākšu. Nekad! Fu-i! Sapratu, ka patiesībā kaitina mana drauga kavēšanās, visi tie viņa iemesli un tā tālāk, tāpēc centos savaldīties. Drīz viņš būs klāt, un tad… Hm, varbūt arī tāda likšana gaidīt atbilst spēles noteikumiem? Un viņa balss skanēja tik liegi, daudznozīmīgi, uzbudinoši, kā allaž…
– Ko? Ko tu teici? – Es pārjautāju. Viņš atkal kaut ko stāstīja, bet, šķiet, bija kaut ko arī jautājis.
– Es saku – nenervozē. Ja viņš solīja, tad atnāks.
– Ja netaisītos nākt, tad nebūtu piezvanījis, – es piebildu.
– Skaidra lieta.

Pirmo reizi tovakar iestājās it kā neveikls klusums. Visu laiku uzmācīgi, bet gana taktiski vadījis, uzturējis sarunu, tagad viņš izskatījās izpumpējies, noguris, šķita, viss pārējais tagad nāk ar milzīgu piespiešanos. Iekšēji noskurinājos, jo pēkšņi sajutu neatturamu vēlmi pieskarties, noglāstīt pieri, pajautāt, piemēram, cik tev gadu, kur tagad tava māte, kaut ko tādā garā. Savaldījos, jutos neērti, ka kādu brīdi neesmu viņā klausījusies. Vai tiešām esmu tik līdzīga kaut kādai tur viņa uz mūžiem pazaudētai būtnei?

– Pienāca laiks, kad sāka tramdīt armija. Nekāds jaunums un pārsteigums tas nebija, zināju par daudzu draugu un paziņu piedzīvojumiem, tāpēc šo izsaukumu tvēru ar zināmu azartu, sak, kā nu tas tagad būs: kurš būs viltīgāks – es vai viņi. Katrā ziņā arī es, tāpat kā lielais vairums man zināmo cilvēku, kategoriski netaisījos iet armijā. Uzreiz sapratis, ka man palīdzēs nosacītā sodāmība, ka atrados tā saucamo grūti audzināmo pusaudžu uzskaitē, sāku ar to spekulēt. Kara komisariātā tupēja viltīgi vīri, pēc būtības tādi paši slaisti un dīkdieņi, kā es, nodzērušies kā īsti reptiļi, sarkanām, duļķainām acīm, rupji un ciniski, viņi saprata, ka man ir izredzes izvairīties, tāpēc centās izņirgāties no sirds. Divas reizes nosūtīja uz Jelgavas psihiatrisko klīniku. Bet es uzvarēju, kādu laiciņu staigāju lepns, ka esmu dabūjis karaklausības apliecību, ne vienu dienu nepavadot nīstamajā dienestā.

Savādāk sanāca kādam no maniem paziņām, ar kuru reizēm biju kopā. Viņam neizdevās izvairīties, lai gan arī mēģināja tēlot trako, slimo, nederīgo, pēc mana ieteikuma pat sāka lietot trankus, taču tas nelīdzēja, bija vien jāiet krievos. Kad viņam bija tā saucamās atvadas, tiku uz tām uzaicināts. Lai gan negribēju tur rādīties, nezin kāpēc baidījos, ka kāds man sāks pārmest, ka es esmu ticis sveikā, bet labam cilvēkam, lūk, jābendē savi labākie gadi svešā kalpībā, bet galu galā tas laikam bija mans liktenis. Labi vien bija, ka aizbraucu… Tur iepazinos ar savu… savu… nākamo draudzeni…

Es biju aktīvs narkomāns, jau iepazinis lomkas, bet lielu vērību tām nepievērsu. Nelikās, ka tā ir mana īstā nākotne, tikai tādi negadījumi, kas nekad neatkārtosies. Redzēju tikai to, ko pats gribēju redzēt, proti, visi ir muļķi un sliktie, es esmu viens pats, pasaules centrs, narkotikas mans labākais draugs un padomdevējs dzīvē. 

Ar viņu… ar manu jauno draudzeni kaut kā ļoti ātri sapratāmies. Viņa bija jaunāka par mani, vēl skolniece, taču es uzreiz novērtēju, ka pēc pavisam neliela laiciņa būs īsta skaistule. Sākumā mums gāja labi, viņa nezināja par manu postošo aizraušanos. Pat izjutu kaut ko ļoti līdzīgu mīlestībai. Jā, jā – tikai kaut ko ļoti līdzīgu mīlestībai, to tikai tagad saprotu! Īstā mīlestība… tā piedzima vēlāk, kad biju viņu zaudējis. Tolaik domāju pavisam par kaut ko citu. Gluži vai cenšoties atriebties visiem saviem mūža pāridarītājiem, baudīju viņas labvēlīgo attieksmi, kas acīmredzami bija ļoti nopietnas jūtas, un līdz pirmajai gultā likšanās reizei mums nebija nekādu nesaprašanos. Bet ar to tad viss arī sākas. Viņa ļāvās, atdevās man, cerot, ka būšu godīgs, džentelmenis, ka patiešām viņu mīlu. Bet es jutos kā uzvarētājs, kā iekarotājs, kam pienākas viss, pat vairāk nekā viss. Viņa deva savu mīlestību, bet es pieprasīju tikai seksu. Pieprasīju… kā man tagad liekas, neiespējamo, proti, mīlestības apliecinājumu ar seksu, ar mežonīgu, biežu, acīmredzot arī brutālu seksu. Man likās, ka tā ir tā īstā mīlestība. Staigāju kā uzvarētājs, ja iznāca kāda saķeršanās ar paziņām, lielījos ne tikai ar narkošanos, bet arī ar savām uzvarām gultā, atstāstot detaļas, reizēm pat savas draudzenes klātbūtnē. Likās, nu gan beidzot dzīve piešķīrusi manu tiesu, tāpēc aizvien negantāk lietoju narkotikas un…. mocīju savu skaisto draudzeni.

Viņa bija tik skaista! Un laba. Ilgi man visu piedeva, centās saprast, pakļāvās, lai gan aizvien neko nezināja par narkotikām. Bet tad viņa sāka attālināties. Laikam biju kļuvis pavisam neciešams. Mums nekad nebija, kur palikt, tāpēc bieži vazāju viņu pa visādiem pritoniem, izliekoties, ka pats tikai reizēm iedzeru. Dažas reizes man viņa bija… jāpaņem ar varu. Reiz to izdarīju vārtrūmē pie viņas mājām, kad atteicās nākt līdzi. Todien jau divas reizes bijām gulējuši, bet es gribēju vēl… Un tad viņa aizgāja. Man likās, viņas acīs strāvo nožēla, patiess izmisums, bet varēja just, ka savādāk viņa nevar… Viņa bija tik skaista!

Es mēģināju viņu atgūt, gandrīz vai izdevās, jo laikam jau viņa patiešām mani mīlēja, bet tad atkal visu sabojāju. Sapratis, ka savādāk noturēt nespēšu, pamēģināju viņu uzsēdināt uz adatas. Zini, kā tas ir – sākumā jau neviens it kā pats negrib, bet vajag tikai pamēģināt, sak, vēlāk pašam iepatiksies… Viņa izrāvās, vienkārši aizbēga pa logu. Labi, ka tas pritons bija pirmajā stāvā, būtu metusies laukā arī pa piektā stāva logu, goda vārds, tāds sašutums un izbailes! Pēc tam mani uzmeklēja viņas tēvs – sazina velns, kā viņš mani atrada, es taču nekur nedzīvoju, tikai vazājos apkārt! -, piekāva, solījās vai nu nosist, vai iespundēt cietumā, ja nelikšu viņai mieru. 

Nu vairs man nekas nebija palicis, tikai narkotikas. Zaudējuma rūgtums pazuda, likās – ir tāpat, kā pēc labā drauga nāves, viss aizmirstas, vajag tikai sirsnīgāk ieņemt. Kad pēc pusgada pirmo reizi tā kārtīgi atlauzos, šo zaudējumu atkal izjutu, tas kļuva nepanesami un sāpīgi. Ko gan es biju izdarījis! Lai nebūtu jācieš šis pazemojums, bija tikai jānarko un jānarko. Pēc kāda laika satiku viņu uz ielas. Viņa bija kopā ar savu jauno draugu, pat nepaskatījās uz mani. Varbūt nemaz nepazina, biju pamatīgi nolaidies un pārvērties. Savukārt viņa bija kļuvusi vēl skaistāka. Un viņas jaunais draugs arī tāds stalts, stiprs, smaidīgs, pieklājīgs, pasniedza roku, kad vajadzēja kāpt uz kafejnīcas pakāpieniem… Man bija palicis tikai mans purvs, laidos tajā iekšā aizvien dziļāk un dziļāk.
Tagad man liekas tā – nebūtu viņu toreiz kopā ar jauno draugu saticis, varbūt viss būtu savādāk?…
Viņš apklusa.
– Kaut ko gribi pajautāt? – Pēc brīža viņš jautāja.
Es paraustīju plecus. Vispār jau iespaidīgi, bet ko gan es varētu jautāt? Drausmīgi, vienkārši drausmīgi – nekas cits nenāk prātā, bet ne jau to viņš grib no manis dzirdēt.
– Redzi, laikam jau bija tā, ka savā draudzenē visu laiku redzēju savu māti.
Spējš stingums pārņēma manu augumu, es satrūkos. Jā, laikam tā tas patiešām ir bijis. Visu mūžu domās izvarot savu māti!
Mēs atkal ilgu brīdi klusējām. Es domāju par savu astoņgadīgo dēlu, kuru tovakar biju uzticējusi draudzenei, kura savukārt par maniem piedzīvojumiem visu zināja. Mans nelūgtais sarunu biedrs izskatījās sagumis, vēl vairāk sakrities, vēl vairāk jauns un žēlojams, taču savādais spīts viņa acīs ne mirkli nedzisa. Viņš nepārprotami gribēja vēl kaut ko teikt. Bail nebija, taču atkal virsū mācās ļaunas aizdomas. Kaut kas tomēr te nav kārtībā. Ja viņš manī saskata tik ļoti lielu līdzību ar savu draudzeni, vai tad viņš negribēs… Es noskurinājos.
– Tev taču nebija garlaicīgi, vai ne? – Viņš jautāja savādā balsī.
– Garlaicīgi? Nē, nekādā gadījumā!
– Un tūlīt jau viņš arī būs klāt.
– Jā, jā, būs, būs.
– Nu tad es būšu tevi labi izklaidējis.
Es pasmaidīju.
– Nē, patiešām, saki – vai es tevi labi izklaidēju? Vai tev nelikās, ka es meloju, vai stāstu kaut ko sadomātu? – Viņš uzstāja.
– Nē, itin nemaz. Es tev ticu, – gribējās viņu uzmundrināt, kaut nedaudz atbalstīt. Šādas grēksūdzes laikam prasa milzīgu piespiešanos, nemaz nevar zināt, kādas vētras patiesībā tādos mirkļos plosās cilvēkā.
– Nemaz, nemaz? – Viņš arī vāri pasmaidīja.
– Nemaz, nemaz, – es jautri apliecināju.
– Tad cik tu man iedosi?
– …
– Tagad es tikai tā strādāju. Godīgi.
Manam apmulsumam nebija robežu. Instinktīvi pastiepu roku somiņas virzienā, viņš to ievēroja, tikai nīcīgi pasmīnēja.
– Es nezogu un nelaupu. Nopelnu godīgi. Cik iedosi, tik arī būs labi. Interesanti gan, vai ne – cik tad maksā cilvēka moku atstāsts? – viņš atkal nervozi iesmējās, tagad es labi saredzēju to cilvēku, kurš spējīgs vārtrūmē izvarot draudzeni, domājot par savu māti.
Nedomāju itin neko, tikai mehāniski atvēru somiņu, izņēmu maku, atvēru to, pastiepu viņam pirmo patrāpījušos naudas zīmi. Viņa sejā uzplauka neviltots pārsteigums.
– Vai tu nekļūdījies? – Viņš jautāja, divos pirkstos demonstratīvi turēdams divdesmitnieku. – Es neesmu izspiedējs. Negribu, lai tu, tikko būšu izgājis, izsauktu policiju.
– Par… Par daudz? – Es nošļupstēju.
– Nē, nav par daudz. Bet – vai ar labu prātu?
– Jā, jā, ar labu. Neko nesaukšu, nevienam nesūdzēšos, tikai…
– Tikai ej prom, jā?
– Jā?
– Bet tomēr – vai bija interesanti, vai bija ticami?
– Bija, bija…
– Labi, eju. Neņem ļaunā. Un zini – es stāstīju absolūtu patiesību. Diemžēl.
Viņš piecēlās, vārgiem soļiem dodoties uz izeju. Pusceļā viņš apstājās, likās, grib atgriezties, lai pateiktu vēl kaut ko, bet tad pēkšņi sastinga un aprāvās. Atvērās kafejnīcas durvis, pa tām kā īsts Amerikas piekrastes virpuļviesulis iedrāzās mans draugs. Uzmetis paviršu skatienu tuvumā stāvošam jauneklim, viņš ar acīm uzmeklēja mani, jautri pamāja, jau gatavodamies mesties pie manis, taču tai brīdī viņam kaut kas notika. Kā neticot pats sev, viņš noskurinājās, vēlreiz pievēršoties jauneklim, ielūkodamies viņam cieši acīs. Viņu skatieni sastapās. Jaunekļa seju rotāja rūgts, bet vienlaikus arī izsmējīgs, pašpārliecināti neiedragājams smaids. Mans draugs izbrīnā iepleta acis. Tas turpinājās dažas sekundes, taču likās, paiet vesela mūžība. Tad jauneklis mierīgi pagāja viņam garām un pazuda aiz durvīm. Mans draugs neveikli pastiepa roku, šķiet, gribēdams viņu aizturēt, bet tad atkal to vāri nolaida gar sāniem.
Es pamāju draugam ar roku, sak, esmu te, ko tu tur stāvi, bet likās, viņš mani neredz. Tad viņš rāmiem, nesaprotami smagiem soļiem pienāca pie manis, apstājās pie galdiņa, aizvien kaut ko pārdomādams, bet tūlīt metās atpakaļ un izskrēja pa durvīm. Cauri logam redzēju, kā viņš skatās visapkārt, kaut ko meklēdams, liekas, gatavs mesties skriešus, ja ieraudzīs meklējamo. Pēc brīža viņš atgriezās, iekrita krēslā man blakus un smagi, nesaprotami smagi nopūtās.
– Kas noticis? – Es jautāju.
– Ko? – Viņš izklaidīgi pārjautāja. – Kas noticis? Man?
– Jā, tu tik pēkšņi pārmainījies.
– Es?
– Jā, jā – tu! 
– Ā, – viņš attapās. – Šis cilvēks…
– Jā, kas ir ar šo cilvēku? – Es atkal jutos sabijusies. Ja nu viss – pilnīgi viss, no paša sākuma, līdz pašām beigām bijis viens vienīgs teātris, ar nolūku mūs abus pamatīgi izāzēt, lai pēc tam atmaskotu un piekaltu pie kauna staba? Sirds drebēja.
– Hm… tagad skaitu, pagaidi… Jā, septiņpadsmit gadus viņu nebiju redzējis.
– Tu viņu pazīsti! – Jutu, sirds tūlīt izkāps pa muti.
– Viņu nevar nepazīt, nemaz nav mainījies. Itin nemaz!
– Kas viņš ir?
– Mans brālis…
– Tavs brālis? Ārprāts, un es viņam tikko… Nē, tas taču nevar būt! Viņš izskatās tik jauns, lai gan teica, ka esot tikai trīs gadus jaunāks par tevi.
– Tur jau ir tā lieta. Bet, ko tu teici – ko tu viņam ‘tikko’?
Izstāstīju viņam visu. Drūmi skatoties man garām, pēc brīža viņš teica:
– Septiņpadsmit gadus, saproties.
– Bet kā viņš var izskatīties tik jauns? – Es nesapratu.
– Tur jau ir tā lieta. Tur jau ir tā lieta, – viņš tikai atkārtoja.
– Un vai tad nav tā, ka narkomāni nemaz tik ilgi nenodzīvo?
– Tur jau ir tā lieta… 

1998.g. Rīgā